Sniega melodija

Paldies saulainajai, burvīgajai dienai par iedvesmu un labu garastāvokli :)

Zem manām kājām dobji gurkst sniegs, sudrabots, mirguļojošs, saule kož acīs. Šī ir viena no tām retajām, īpaši saulainajām dienām šoziem.
Prieka asara pārskrien pār tavu rožaino vaigu, kad es pieglaužu tevi sev cieši klāt. Nekad negribu tevi laist vaļā.
Krīt vizuļojošs sniegs, mēs iekrītam mīkstā kupenā kā ledus pārslu gubā. Manas jūtas ir tik tīras kā šī sniegpārsla tev uz degungala. Laikam sirmais mākonis iemīlējies, sijā mīlības un laimes piepildītu sniegu uz mums abiem. Tas iekrīt mums sirdīs, tik maigi kā sniegs pieglaužas zemei, jūtu tavu karsto elpu uz sava vaiga, skūpstu tevi. Vairs nejūtu salto sniegu, neredzu žilbinošo baltumu visapkārt, man eksistē tikai tu, tavas pavasara zaļuma acis, zemeņu sārtās lūpas. Tavi smiekli man ir kā visburvīgākā mūzika, vārdi „Es tevi mīlu” spētu pat atkausēt ziemu.
Šeit, sniegā, varētu novārtīties līdz norietētu saule, iemirdzētos zvaigznes. Mūsu mīla ir stiprāka par salu un tumsu, ceļu mājup mums rādīs mēness.
Re, re, krīt zvaigzne, iedomājies vēlēšanos! Man šķiet, ka tu ievēlējies to pašu, ko es – turēties kopā par spīti visām grūtībām, kas mums gribēs stāties ceļā.

Sniega melodija

Mājup ejot, tavi mirdzošie mati aizķeras aiz kāda apsarmota zara. Kristālu lapiņas un pumpuri nobirst ar vizuļojošu, gandrīz nesaklausāmu kņadu. Šķiet, ka tā arī skan mīlestība – klusi, bet ņirboši, kā eņģeļu spārnu gaisīgie vēzieni.