blogs.gif
14:15 01.02.2014

Vai patiesība var būt māksla?

Autors: Citagaisma
Vai patiesība var būt māksla?
Vai patiesība var būt māksla?

Ļoti subjektīvas pārdomas, kas radušās skatot Kandinska un Mondriāna darbus.


Fotogrāfija pēc savas būtības ir ilustratīva. Kā tēlniecība nav iespējama bez formas, tāpat bez formas nepastāv arī fotogrāfija. Gleznotājs var atteikties no formas un ilustrativitātes, taču fotogrāfs ne. Ja gleznotājam, lai izteiktos, lai pārvarētu plakni ir pieejami citi izteiksmes rīki, piem., krāsa, līnija, tad kamēr mēs dzīvojam materiālajā pasaulē, kamēr fotogrāfs dzīvo un fiksē šo dzīvi, un to, kas tai apkārt, tik ilgi fotogrāfija būs ilustratīva un aprakstoša, jeb kā latviski tagad modē teikt - naratīva.

Ilustrativitātē un narativitātē ir fotogrāfijas spēks un vājums vienlaikus. Spēks tādā ziņā, ka neviens cits izteiksmes līdzeklis neļauj tik detalizēti, precīzi atspoguļot, piefiksēt notikumu vai situāciju, kā fotogrāfija. Un šajā ziņā fotogrāfija, un mūsdienās jau digigrāfija, ir neatņemama zinātnes, medicīnas, kriminālistikas, tehnisko un daudzu citu nodarbju sastāvdaļa.

Taču fotogrāfijas precizitāte un detalizētība šķietās vājums mākslinieciski noskaņotu ļaužu rokās. Jo kas zinātnei esot labs, tas mākslai jipte. Lai uzrakstītu labu daiļliteratūras darbu, pilnīgi pietiekot ar 3% patiesības tajā, piemēram – autora vārds, uzvārds un daiļdarba tapšanas laiks. Lai uzgleznotu labu gleznu, vienīgā patiesība varot būt tā, ka glezna tik tiešām ir uzgleznota. Bet, ko darīt fotogrāfam?! Vai fotogrāfija vispār var būt māksla, ja tās galvenais izteiksmes līdzeklis ir patiesība, no kuras citi mākslinieki un mākslas virzieni mūk kā vells no krusta? Domāju ka var, taču tas ir daudz, daudz grūtāk, nekā citos izteiksmes vai mākslas lauciņos. Fotografēt mūsdienu cilvēkam ir vieglāk iemācīties, nekā gleznot, bet ar fotoaparāta palīdzību mākslinieciski augstvērtīgu darbu radīt ir grūtāk nekā ar otiņu, sangīnu, vai adatu. Jo fotogrāfija savā būtībā ir patiesāka, bet ne katrs skaudru patiesību prot pasniegt baudāmi. Tātad fotogrāfa uzdevums ir patiesību ne tikai attēlot, parādīt, bet izdarīt to atbilstoši sabiedrības uzskatiem par gaumīgi un estētiku. Jo nepatīkamus darbus par mākslu var uzskatīt tikai mazohisti, vai psiholoģiski dīvaiņi. Protams, mūsdienās ir tendence mēģināt sabiedrībai iebarot „jauno estētiku”, kurā vairs neesot nekādas nozīmes perspektīvām, kompozīcijām, krāsu saskaņām, kurā vietas vairs nav harmonijai. Taču tas ir tāds pārejošs etaps fotogrāfijas attīstībā, kuru mēģina paildzināt tie, kuri neprot fotogrāfiju piemērot kā mākslas radīšanas līdzekli.

Ja mēs uz fotogrāfiju skatāmies, kā uz vienu no mākslas novirzieniem, un lai sekmīgi varētu šajā jomā attīstīties, mums ir vispirms jāskatās kuri ir fotogrāfijas, kā mākslas darba iespējamiem patērētāji. Lai cik tas varbūt arī nepatīkami nebūtu, taču jāatzīst, ka uz šīs lodītes mēs vispirmām kārtām esam patērētāji, un tikai nedaudzi no mums kļūst par radītājiem. Katram darbam, ko mēs radām ir patērētājs, ja ne vairāk tad mūsu ģimenes, bērni, draugi, radi un paziņas. Šie patērētāji fotogrāfiju patērē ļoti bieži tādēļ, ka tajā ir attēlots, kāds patiess notikums, ka tā atgādina un dokumentē kādus patīkamus notikumus vai dzīves mirkļus. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš ar prieku skatītos nepatīkamus brīžus no savas, vai savu paziņu dzīves.

Tātad fotogrāfijas pašvērtība ir patīkamu emociju radīšanā, un kā tāda, tā var kļūt par mākslu, mākslas darbu. Fotogrāfija ir domāta tiem cilvēkiem, kuri dzīvo realitātē un tagadnē. Fotogrāfa auditorija ir nevis tie, kuri no dzīves realitātes mūk uz ķēniņa Tālivalža vai Ketleru laikiem, fotogrāfa auditorija nav arī tie, kuri dzīvo izdomātā nākotnē un psihodēliskā pasaulē, fotogrāfa auditorija ir tie, kuri prot saskatīt patīkamo tagadnē, tie kuri ir gana pašpietiekami un neko negaida no citiem. Fotogrāfa, kā mākslinieka auditorija ir pašapmierināts mietpilsonis, kurš mīl patērēt un neprot, negrib vai nevar radīt skaistu. Ja fotogrāfs pratīs nevis izskaistināt patiesību, bet rādīt skaisto, ja fotogrāfa patērētājs būs nevis kāds eirofonds, bet gan konkrēts, dzīvs cilvēks, ja fotogrāfs nevis rakāsies savos psiholoģiskos pārdzīvojumos, bet domās, ko izjūt viņa patērētājs, ja fotogrāfs nevis šokēs citus ar savu bezgaumību, bet pratīs līdz ar skaistumu parādīt arī tā ievainojamību un trauslumu, tad tas varētu būt ceļš uz fotogrāfiju, kā mākslas veidu. Patiesība var būt arī baiga un nepatīkama, taču arī to var parādīt skaisti. Arī pārdomas radoša fotogrāfija var būt skaista. Tikai skaistums izglābs pasauli, tikai skaistums var fotogrāfiju atkal padarīt par mākslu.

Man var iebilst un teikt, ka fotogrāfam ir jāpēta vai piemēram, jāveido sabiedrības viedoklis vai tā ir jāaudzina. Ka fotogrāfijai ir jābūt provokatīvai. Varu tik atbildēt, ka pildot kādus eirofondu, valsts vai korporatīvo institūciju pasūtījumu fotogrāfs var provocēt vai mēģināt audzināt sabiedrību. Un ja viņam par to maksā, tad viņš pat var veikt kauč kādu mistisku „fotopētījumu”, taču fotogrāfs kā cilvēks un mākslinieks, neko nevar pats izaudzināt vai izglītot. Tāpat, jāatzīst, ka fotogrāfija neko nevar izpētīt, jo tā nav zinātne, tā nav socioloģija, bet tā var būt māksla. Un Dievs, dod, lai fotogrāfs pats un viņa ģimene būtu gana labi izglītoti un audzināti, lai viņš pats tiktu ar sevi galā un nekļūtu par psihologu, zinātnieku vai pētnieku pastiprinātas intereses objektu.

p.s. Pievienoju pa vienai Kandinska un Mondriāni darbu fotogrāfijam.


PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM

Vai patiesība var būt māksla?
Vai patiesība var būt māksla?
Komentāri:

rannema | 16:17 01.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Nepiekrītu šeit vairākkārt uzsvērtajam viedoklim- Fotogrāfa, kā mākslinieka auditorija ir pašapmierināts mietpilsonis.
Īsts mākslinieks rada , jo viņam tā gribas darīt, ne vis domājot par patērētāju. Ja runājam par iztiku, tad jā- forgrāfam jāizpatīk pasūtītājam.
Tātad, ne jau katrs fotogrāfs, lai cik labs profesionālis būtu, ir mākslinieks.

Citagaisma | 16:52 01.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

1.Vēl viena fotogrāfijas īpašība, līdzās patiesības attēlošanai, ir tās reproducējamība. ..un jebkura reproducējama lieta ir pieejamāka par vienreizēju izstrādājumu. Un tamdēļ fotogrāfijas auditorija ir nevis ķēniņš, hercogs, vai pāvests bet kan vidusslāņa pārstāvis - mietpilsonis. Tieši tāpat kā savulaiku bija ar flāmu un holandiešu gleznotājiem, kuru gleznas bija domātas nevis hercogam Albam, bet gan brīvo Nīderlandes provinču pārtikušajiem iedzīvotājiem.
2. Tā, ka fotogrāfija var attēlot tikai pašreizējo realitāti, tad tā var patikt tikai pašpietiekamiem, pašapmierinātiem cilvekiem, jo ar savu dzīvi neapmierināti cilvēki meklē pagātni, nākotni, subjektīvismu, bet nekādā ziņā ne tagadni.
3. Nezinu ar ko neīsts mākslinieks atšķiras no īsta, bet katram mākslas darbam ir sava auditorija, un šī auditorija ir nevis rakstāmgalda atvilkne, jeb papīrgrozs, bet gan definējams cilvēku kopums. Piemēram Popārta ciltstēvs, Vorhols, nevis neslēpa, bet pat uzsvēra, ka viņa uzdevums ir paplašināt mākslas patērētāju loku, ka viņš vēlas padarīt mākslu populārāku un pieejamību.
4. Pilnīgi piekrītu, ka ir dažādi fotogrāfijas novirzieni, tehniskā, medicīniskā, kriminālsitiskā, ..un arī mākslas fotogrāfija. Un tas vien, ka cilvēkam rokā ir fot- vai digikamera nenozīmē, ka viņs ir rentgenologs, vai fotomākslinieks. To nosaka viņa darbu izmantojamība.
p.s. Objektivitāti nenosaka nevis mūsu attieksme pret kaut ko. Ja mēs kaut kam piekrītam, nepiekrītam, ticam, neticam, tam nav nekāda iespaida uz notikumu, kurš jau ir pagājis, jeb notiek bez mūsu spējām to ietekmēt.:-)

Paldies par kritiku

Bildes | 18:46 01.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

KO pīpē? Liekas, ka diezgan stipra zāle, bet vai kvalitatīva?

Maris | 23:05 01.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

ak dies kādas blēņas...

Citagaisma | 06:30 02.02.2014 |

Kauč ko tamlīdzīgu no Māra jau arī gaidīju.:-) ,,varbūt vēl rupjāku un "nesaudzīgāku".:-) Vienīgais cilvēks, kuram ir taisnība fotoblogā ir Māris, visi pārējie gvelž blēņas, visi pārejie ir ideoti, utt., utjp. Debesu spīgulītis šoreiz nav nolaidies no saviem augstumiem, un uzrakstījis tikai četrus īsus vārdiņus... Niekalbis, ja nebija ko teikt, tad varēji izmantot iespēju un paklusēt.

Maris | 11:03 02.02.2014 |

Atvaino, bet ko vari gribēt ja publicē garadarbu par tēmu kura Tev ir absolūti tumša bilde? Raksts ir identisks traktātam "Hendeļa daiļrades pamatvirzieni no aitkopības aspekta" - lai arī uz ausīm man lācis uzkāpis tomēr gribētu vērst uzmanību uz to, ka Hendeļa parūkai ir attāla līdzība ar aitu un tāpēc... blablabla...

Citagaisma | 20:26 02.02.2014 |

Māri. bet tā kā Tev arī par doto tēmu ir tumša bilde, tad Tavs apgalvojums par to, par ko man ir tumša bilde, ir galīgais bleķis. Tas, ka Tu vari kalt un vari nekalt, tas, ka Tu vari bildēt un vari nebildēt, tas, ka Tu vari runāt par aparātu caurumiem un citiem bleķiem, absolūti neliecina par to, ka Tu zini, kas ir Hendelis, nemaz nerunājot pa viņa parūku un aitkopību. Beldz tēlot gudrīti un uzraksti, ko vietā, ja esi tik gudrs.

Maris | 21:20 02.02.2014 |

Kādēļ man rakstīt ''ko vietā'' par Mondriānu cilvēkam kuram nav pilnīgi nekādu elementāro priekšzināšanu vizuālajās mākslās? Kā Tev šķiet Tu varētu to saprast? Tik pat labi Tu varētu prasīt apspriest ar Tevi ātrlasīšanas nianses, lai arī nezini neviena burta.

Citagaisma | 21:58 02.02.2014 |

Mīlīt, Tu te uzstājies kā erudīts muļķis, kurš savu galvā esošo informāciju nespēj domā pārvērst.:-) Kāda jēga no Tavām zināšanām un priekšzināšanām, ja tās nogrimst bleķos un pulciņu vadīšanā? It kā mācīts cilvēks, bet kleibē klišejas un nedomā un laikam jau arī nespēj domāt, jo smadzeņu podā ir uzkrāts tik daudz priekšzināšanu, ka vietas un jaudas informācijas apstrādei vairs nepietiek. Neskaud tik ļoti, atslābsti, padomā, un varbūt varēsi ko labāku uzrakstīt. Bet pagaidām Taviem apgalvojumiem ir bleķa skaņa.

Maris | 22:17 02.02.2014 |

pārvērst ''domā'' :D Bez iekšām :)

Anonymous | 11:25 02.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

''Cenšos bildēt tā, lai mans dzīves redzējums un attēlojums izsauktu spēcīgākas emocijas un pārdomas, nekā pati dzīve.''

Bilžu adresātam jābūt .....(kā lai tā korektāk pasaka)...patupam.

Citagaisma | 20:26 02.02.2014 |

Kāds pamatojums ir Tavam secinājumam?

Anonymous | 20:31 02.02.2014 |

Nu ir skaidrs, kāpēc esi vien no aktīvākajiem Fotobloga autoriem:)))

Anonymous | 21:05 02.02.2014 |

Runa nav par bildēm vai autoriem. Vienkārši MAN dzīve sniedz tik krāšņus un spēcīgus pārdzīvojumus,ka jebkurš foto ir tikai atblāzma. Ja foto taps efektīgāks par dzīvi-nošaujiet mani ,lūdzu

Citagaisma | 22:03 02.02.2014 |

Roland, tas liecina tikai par to, ka Tavām bildēm ir kur tiekties, un tas ir labi. Tik redz šajā manis teiktajā ir viena nianse, kuru Tu laikam esi palaidis garām. Es nesaku, ka tām spēcīgākajām emocijām ir jārodas bildētājam... Katrai bildei ir viens radītājs, bet skatītāju nereti ir drusciņ vairāk, ..un tos toč nevajag šaut nost.:-)

reporter | 17:16 04.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Cik daudz cilvēku no foruma var zimēt vai gleznot ? Zīmulis, eļļas kritiņi, eļļa ? Un cik fotografēt ?

Citagaisma | 17:57 04.02.2014 |

Un kāpēc tāds skaitlisks salīdzinājums ir nepieciešams?

rannema | 09:51 07.02.2014 |

To visu var darīt visi, kuriem gribās to darīt!

reporter | 22:06 04.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Standarta tiek uzskaitita klasiska muzika (salidzinasim to ar realizmu), kaut kas atsevišķs ir jazz (lai būtu abstrakcija) un pop/rock/blues tas ir mūsu bildes :)

Ļoti līdziga situācija ir ar muzikantiem, jebkurš klasisks vai džeza muzikants var spēlēt pop/rock/blues muziku, bet otradi ? :) Diez vai, jo vienas velēšanas ne pietiek, ir ļoti smagi jāstrada, jāmacas.

Varbūtība ir profesionāla fotografija, kazas, reklama. Bet vai tas ir maksla ?

Gan muzika, gan glezna rodas galvā, tu taisi kaut kādas skices, meklē idejas. Ka sāka uzgleznot ne prasa daudz laikā, bet lai savaktu kopā visas idejas, tas gan ir grūti. Izveidot kaut ko jaunu, no gluda balta audekļa, tas gan ir izaicinajums? Ne ticiet, pamēģiniet paši :) Ievietojot filmiņu kamerā, vai flash karti, fotosetā, garam ejot, vai speciāli braucot uz dabas tu sabildesi kaut ko. Bet tas vairāk nejaušība ...

Tā kā, ņemiet otas, krasas un taisiet mākslu!!

Citagaisma | 23:23 04.02.2014 |

Salīdzinājums nav sevišķi korekts, it īpaši redzot, ka Tu neraksti par skaņdarba radītāju, komponistu, bet gan par izpildītāju, atskaņotāju. Tā, ka nenovirzīsimies uz citiem lauciņiem lūdzu, un operēsim fotoblogā ar vizuāliem piemēriem, argumentiem, jēdzieniem vai faktoriem. Un ja salīdzina glezniecību ar fotgrāfiju mākslas darba radīšanas kontekstā, tad paplašinot domu ir jāsaprot, ka fotoogrāfam īsā mirklī jāsaskata notikums, kadrs, jāiekomponē tas un jānobildē, savukārt gleznotājam ir daudz, daudz, daudz vairāk laika lai izdomātu ieceri, gan to realizētu. Otrs grūtības moments ir tas, ka fotogrāfs operē ar patiesu dzīves mirkli, laika nogriezni, un no tā nekur tālu nevar aizmukt, un tas ir japadara jēgpilns, Savukārt gleznotājs var brīvi fantazēt neierobežotu dienu skaitu. Fotogrāfs izteiksmē ir ierobežotāks un tamdēļ patiesi labu fotogrāfiju ir grūtāk dabūt gatavu nekā gleznu, pasteli, akvareli utt., jo gleznotājs ir daudz brīvāks gan laikā, gan sižetā, gan krāsās, lnijās, domāšanā, utt. Par prasmēm runājot. Es jau rakstīju, ka MŪSDIENU CILVĒKAM IEMĀCĪTIES FOTOGRĀFĒT IR VIEGLĀK NEKĀ GLEZNOT, un tas ir normāli. Taču jāsaka kā ir dagerotips nav vieglāk iegūstams par akvareli, vismaz priekš gleznotāja.:-) Savukārt labu fotogrāfiju ir grūtāk dabūt gatavu nekā labu gleznu, augstāk minēto apstākļu dēļ. Attiecīgi glezniecībai /kas ārkārtīgi plašs lauciņš, sākot ar temperi un beidzot ar akrilu/ ir sava sarežģītība, un fotogrāfijai cita un sava, glezniecībai ir savs izpausmes lauciņš, savukārt fotogrāfijai savs. Glezniecībai un fotogrāfijai ir ļoti daudz kas kopīgs, taču tikpat, ja ne vēl vairāk ir atšķīrīgā starp divām šīm vizuālajām mākslām.

viecha | 00:05 05.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Es neesmu nekāds teorētiķis un neko nejēdzu par mākslu.Manuprāt patiesība ir subjektīva un fotogrāfijas jēga un būtība ir radīt subjektīvu laikmeta dokumentu.Viss parējais ir vai nu samākslota estētika (vai cik skaisti!)vai bizness par naudu.

Citagaisma | 00:17 05.02.2014 |

http://www.fotoblog.lv/blog/4948/?cid=45648

Anonymous | 03:19 05.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Bože moi, gan raksts , gan piespamot. Fotogrāfija nav nekāda māksla, bet fizikas likumu izmntošana, a vis pārējais ir tikai tukša demogoģija. Tad jav man mājās ir kopētājs un katra kserokopija arī ir māksla :D

Citagaisma | 09:30 05.02.2014 |

Protams, ka mākslas foto ir tikai viens no fotogrāfijas pielitošanas veidiem. Ja būtu ne tikai rakstītājs, bet arī kauč ko lasītu, tad būtu salasījis, ka rentgnologs, astronoms, kriminologījas eksperts arī izmanto fotoogrāfiju, Bet vienkārši šajās pārdomās fotogrāfija ir skarta mākslas kontekstā. Tā, ka kārtējo reizi pārliecinos par to, ka fotogrāfu izglītības un lasītprasmes līmenis ar katru gadu samazinās. Ja 19.gs ar fotogrāfiju sāka nodarboties vieni no izglītotākajiem sava laika cilvēkiem, tad šobrīd tā ir pieejama ikkatram otrgadniekam. Bet tas tā ir normāli, vispārējā analfabētisma likvidācija nenozīmēja, ka rakstnieku īpatsvars strauji palielinājās. Palielinājās prastu patērētāju skaits, un tas priekš rakstīt pratējiem bija labi. Ta arī tagad, jo vairāk visādu cūkmasonu, māru un citugaismu pratīs nospiest aprāta slēdzi, jo lielāka iespēja, ka tiiešifotogrāfija varētu krāšņot viņu dzīves telpas interjēru.:-)

Anonymous | 14:31 05.02.2014 |

Manu dzīves telpu neizdaiļo ne manas ne svešas fotogrāfijas. Ir jav lasīts savā laikā gana daudz par foto filozofiju, bet laikam mans dzīves stils un dzīves uztvere ir pārāk tāla no tā visa, un fotogrāfija priekš manis ir palikusi par komerciālu pasākumu, a priekš sevis pat nav ienācis prātā ko sabildēt.

rannema | 09:56 07.02.2014 |

Manu dzīves telpu rotā bloga fotogrāfa bilde, man patīk to redzēt, izbaudīt stāstu, jo šis stāsts sniedz estētisko baudījumu. Kāpēc lai tā nebūtu māksla, ja pilda mākslas funkciju.

reporter | 10:24 05.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

[
Un ja salīdzina glezniecību ar fotgrāfiju mākslas darba radīšanas kontekstā, tad paplašinot domu ir jāsaprot, ka fotoogrāfam īsā mirklī jāsaskata notikums, kadrs, jāiekomponē tas un jānobildē, savukārt gleznotājam ir daudz, daudz, daudz vairāk laika lai izdomātu ieceri, gan to realizētu. Otrs grūtības moments ir tas, ka fotogrāfs operē ar patiesu dzīves mirkli, laika nogriezni, un no tā nekur tālu nevar aizmukt, un tas ir japadara jēgpilns
]

Gleznotājam daudz daudz jāstrāda. Iedomājies, tu pabeidza darzeņus, vāze ir garam. Izlaboja vaze, galds pilnigs sviests. Pirms tu pabeigsi savu darbu, tev iepriekš jau ir uzgleznotas vairākas gleznas un vairakas reizes viss ir pārgleznots. Un vēl viens moments, tev pašam jāpieņem lēmumu kad apstāties, jo var arī sabojat darbu :) Nav nekāda Save / Undo pogas.

[
Ja 19.gs ar fotogrāfiju sāka nodarboties vieni no izglītotākajiem sava laika cilvēkiem
]

Nappelbaumā gramatā Ot_remesla_k_iskusstvu iet rūna par fotografijas 19 gs beigas un 20 gs sākumu. Un autors ļoti skaidri dot saprast, ka 19 gs caru laikā, Eiropā un ASV bija tiešam labi fotografi (parasti gleznieki), bet vairākumā fotosaloni piedereja šarlotaniem un nejaušiem cilvēkiem kuri ne varēja/ ne paveicas / ne gribēja sevi realizēt citos profesijas. Tas bija baigas biznes un ne skatoties uz konkurence nereālas naudas summas. Ja paskatoties uz mūsu laikiem, tad par šim 130 gadiem gandrīz ne ko ne i zmainijas :)

Principa 4K video kamēras atrisinās jebkūrus jautājumus kas ir saistīts ar rakursu, fokusu, kompoziciju. Un laikam arī izmainis fotografēšanas principu. To biš tu filme viss apkārt un pēc tam mierigi, sežot mājās vai ofisa skatoties nofilmēto materiālu vnk izgriezisies labus un smukus kadrus. Bet tas tā, skaļas domas.

Anonymous | 18:20 05.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

''Dešovka !!!''-kliedza kaligrāfi un metās ar akmeņiem nomētāt Gūtenbergu.......

hi hi

Citagaisma | 18:52 05.02.2014 |

+++

VValdis | 14:12 07.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Skaistums nāk no iekšām.

bikmanis | 18:46 09.02.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Drīzāk vārdu "patiesība" aizstātu ar vārdu "realitāte"...
Tipa - Vai realitāte var būt māksla?

Ja pavēro fotogrāfijas, tad minimāli būs tādu fotogrāfiju, kur cilvēks nav pielicis savu roku - gandrīz visās fotogrāfijās ir manāma cilvēku darbības rezultāts.

Reti kura fotogrāfija sniedz dabas veidotu realitāti skatītājam un ja tā ir, tad tajā arī var saskatīt vizuālās mākslas ābeces pamatus.



Pievienot savu komentāru var tikai reģistrēts lietotājs. Lūdzu, reģistrējies!


Mana info:

Saīsnes:

meklet:

kategorija

RAKSTA INFO:

Nosaukums: Vai patiesība var būt māksla?
Autors: Citagaisma
Kategorija: Par fotO
Datums: 14:15 01.02.2014
Reitings: 0
Skatīts: 7018
Balsots: 0

Šobrīd online (0):