Toties krievu humorists Svetļakovs(no Naša Raša)ar ģimeni dzīvo Bulduros,normāli iemācījies latviski un gaida Latvijas pilsonību.Nejauši gadījās šodien uz ielas parunāties.Šo kaut kā nevelkot tā krievu pasaule.
KVAA-II:Paziņa (veikala apsargs) pirmais noķēra "Imantas pedofīlu" - bijis prasts veikalu zaglis Tikai tagad visi priekšnieki, Ķuzi ieskaitot - sacēluši lielu brēku - kas tas tipa viņu baigais nopelns ierindas veikala apsargs vairāk ir izdarījis, lai tādi "kadri" nestaigātu brīvībā
no veikala apsardzes video - kadrs - ekskluzīvi priekš FOTOBLOG.LV
Tas, ka tu esi stulbs, sen nav noslēpums, bet tas, ka tev ar steigu ir jāiet ārstēties, ja gribi nākošo pavasari sagaidīt, tas ir pilnīgi noteikti. Ja tev liekas, ka šis ir "drusku loģisks juridisks skaidrojums", tad es tiešām pazīstu dažus dakterīšus, kas var palīdzēt.
Базовое равенство советских людей состояло в том, что и вы (директор завода или простой водитель), и колхозник, и Генсек, и учитель, и геолог – равны в своём праве на «дивиденды», которые формируются благодаря отточенной работе всего государства. И это было фундаментальное, неотчуждаемое право каждого гражданина Советского Союза. Право – получаемое им при рождении.
Es pilnīgi nopietni piedāvāju palīdzību, šī slimība progresē neticami strauji un sekas var izrādīties arī letālas.
Eu Frīdi bilde super, īstais panorāmu pielietojums ielieciet to idiotu kvākšķi tai rindas galā un šams uzreiz lūgsies lai pārceļ šo atpakaļ uz mūsdienām
figņa... .PSRS vienkārši bankrotēja. Bankrotēja Sociālistiskā plānošanas un sadales sistēma, gan politiski, gan ekonomiski, gan ideoloģiski. Tas arī pa lielam viss, nevienam nekas speciāli nebija jānojauc. tagad, kā mākam, tā ejam tālāk. Atgriezties pagātnē nesanāks, lai vai kā dažiem gribētos, jo mainījies ir viss ....
Latvijā plašas biznesa iespējas, vajag tik bīdīt lietas. Te drusku ideja, varbūt kāds varētu atvērt eksporta līniju, vai kādu sabiedriskās ēdināšanas iestādi www.horeca.lv...
traki ir , ja no tādām vietām tiek liegta iespēja aizlaisties.... Krievijas centieni ierobežot bēgļu, no Krievijas plūsmu www.delfi.lv... interesantākais, ka to prasa arī paši pilsoņi..... , nu gluži kā PSRS laikos[ po mnogotisjačnim prosbam truģašisja} ....
Pirmsrevolūcijas periodā, daudzmaz mierīgas attīstības periodā, kad II Internacionāles partijas bija valdošais spēks strādnieku kustībā, bet parlamentārās cīņas formas uzlūkoja par pamatformām, — šādos apstākļos partijai nebija un nevarēja būt tās nopietnās un izšķirīgās nozīmes, kādu tā ieguva pēc 78 J . S T A Ļ I N S tam, atklātu revolucionāru sadursmju apstākļos. Aizstāvēdams II Internacionāli pret uzbrukumiem, Kautskis saka, ka II Internacionāles partijas ir miera, bet nevis kara instruments, ka tieši tāpēc tās izrādījās nespējīgas uzsākt kaut ko nopietnu kara laikā, proletariāta revolucionāro akciju periodā. Tas gluži pareizi. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka II Internacionāles partijas neder proletariāta revolucionārajai cīņai, ka tās nav proletariāta cīņas partijas, kas ved strādniekus pie varas, bet vēlēšanu aparāts, kas piemērots parlamentu vēlēšanām un parlamentārai cīņai. Ar to arī izskaidrojams fakts, ka II Internacionāles oportūnistu kundzības periodā proletariāta politiskās organizācijas pamats nebija vis partija, bet parlamenta frakcija. Ir zināms, ka šai laikā partija patiesībā bija parlafrienta frakcijas piedēklis un tai kalpojošs elements. Vai maz jāpierāda, ka tādos apstākļos un ar tādu partiju priekšgalā nevarēja būt ne runas par proletariāta sagatavošanu revolūcijai.
tomēr radikāli grozījās, iestājoties jaunam periodam. Jaunais periods ir šķiru atklātu sadursmju periods, proletariāta revolucionāru akciju periods, proletāriskās revolūcijas periods, spēku tiešas sagatavošanas periods imperiālisma gāšanai, proletariāta varas sagrābšanai. Šis periods izvirza proletariātam jaunus uzdevumus visa partijas darba pārkārtošanai jaunā, revolucionārā veidā, strādnieku audzināšanai revolucionārai cīņai par varu, rezervju sagatavošanai un pievilkšanai, savienībai ar kaimiņu zemju proletāriešiem, ciešu sakaru nodibināšanai ar koloniju un atkarīgo zemju atbrīvošanās kustību utt. u. tml. Domāt, ka šos jaunos uzdevumus var atrisināt mierīgos parlamentārisma apstākļos izaudzināto sociāldemokrātisko partiju spēkiem, — nozīmē nolemt sevi bezcerības izmisumam un nenovēršamai sakāvei. Palikt ar šādiem uzdevumiem uz pleciem, vecām partijām priekšgalā esot, — nozīmē nokļūt pilnīgas atbruņotības stāvoklī. Vai maz jāpierāda, ka proletariāts ar šādu stāvokli nevarēja samierināties. No tā jaunas partijas nepieciešamība, cīnītājas partijas* PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 79 revolucionāras partijas, kas pietiekami drošsirdīga, lai vestu proletāriešus cīņā par varu, pietiekami pieredzējusi, lai orientētos sarežģītos revolucionāros apstākļos, un pietiekami lokana, lai ceļā uz mērķi izvairītos no visiem un visādiem zemūdens akmeņiem. Bez šādas partijas nevar pat domāt par imperiālisma gāšanu, par proletariāta diktatūras iekarošanu. Šī jaunā partija ir ļeņinisma partija. Kādas ir šās jaunās partijas īpatnības? 1) Partija kā strādnieku šķiras priekšpulks. Partijai vispirms jābūt strādnieku šķiras priekšpulkam. Partijai jāuzņem sevī visi labākie strādnieku šķiras elementi, to pieredze, to revolūcionārisms, to pašaizliedzīgā uzticība proletariāta lietai. Bet lai būtu par īstenu priekšpulku, partijai jābūt bruņotai ar revolucionāru teoriju, ar kustības likumu zināšanu, ar revolūcijas likumu zināšanu. Bez tā viņa nespēj vadīt proletariāta cīņu, vest sev līdzi proletariātu. Partija nevar būt īsta partija, ja tā aprobežojas ar tā reģistrēšanu, ko pārdzīvo un domā strādnieku šķiras masa, ja tā velkas stichiskās kustības astē, ja tā neprot pārvarēt stichiskās kustības kūtrību un politisko vienaldzību, ja tā neprot pacelties augstāk par proletariāta acumirkļa interesēm, ja tā neprot pacelt masas līdz proletariāta šķiras
Es jau iepriekš runāju par strādnieku šķiras cīņas grūtībām, par to, cik sarežģīti ir cīņas apstākļi, par stratēģiju un taktiku, 80 J . S T A Ļ I N S par rezervēm un manevrēšanu, par uzbrukumu un atkāpšanos. Šie apstākļi nav mazāk, ja ne vēl vairāk sarežģīti, kā kara apstākļi. Kas spēj orientēties šais apstākļos, kas spēj dot proletāriešu miljonu masām pareizu orientāciju? Neviena armija karā nevar iztikt bez pieredzējuša štāba, ja tā negrib nolemt sevi sakāvei. Vai nav skaidrs, ka proletariāts vēl jo vairāk nespēj iztikt bez šāda štāba, ja tas negrib atdot sevi iznīcināšanai saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem? Bet kur ir šis štābs? Šāds štābs var būt tikai proletariāta revolucionārā partija. Strādnieku šķira bez revolucionāras partijas — ir armija bez štāba. Partija ir proletariāta kaujas štābs. Bet partija nevar būt tikai priekšpulks vien. Reizē ar to tai jābūt šķiras pulkam, šķiras daļai, kas visām savas pastāvēšanas saknēm cieši ar to saistīta. Atšķirība starp priekšpulku un pārējo strādnieku šķiras masu, starp partijas biedriem un bezpartejiskajiem nevar izzust, kamēr nav izzudušas šķiras, kamēr proletariāts papildināsies ar pārnācējiem no citām šķirām, kamēr strādnieku šķirai visumā nav iespējams pacelties līdz priekšpulka līmenim. Bet
Bet partija vairs nebūtu partija, ja šī atšķirība pārvērstos sakaru pārtraukšanā, ja partija noslēgtos sevī un atrautos no bezpartejiskām masām. Partija nevar vadīt šķiru, ja tā nav saistīta ar bezpartejiskām masām, ja nav saiknes starp partiju un bezpartejiskām masām, ja šīs masas neatzīst partijas vadību, ja partijai nav morāliska un politiska kredīta masās. Nesen mūsu partijā uzņēma divi simti tūkstoš jaunu biedru no strādnieku vidus. Ievērojams šeit tas apstāklis, ka šie ļaudis ne tik daudz paši bija atnākuši partijā, kā tos sūtīja turp visa pārējā bezpartejiskā masa, kas aktīvi piedalījās jauno biedru uzņemšanā un bez kuras piekrišanas jaunus biedrus vispār neuzņēma. Šis fakts liecina to, ka plašas bezpartejisko strādnieku masas uzskata mūsu partiju par savu partiju, par sev tuvu un dārgu partiju, kuras paplašināšanā un nostiprināšanā tās dziļi ieinteresētas un kuras vadībai tās labprāt uztic savu likteni. Vai maz jāpierāda, ka bez šiem neuztveŗa- PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 81 miem morāliskiem pavedieniem, kas partiju saista ar bezpartejiskām masām, partija nevarētu kļūt savas šķiras noteicējs spēks. Partija ir nešķirama strādnieku šķiras daļa. «Mēs — šķiras partija», saka Ļeņins, «un tāpēc gandrīz visai šķirai {bet kara laikā, pilsoņu kara laikmetā, itin visai šķirai) jādarbojas mūsu partijas vadībā, jāpiekļaujas mūsu partijai cik iespējams ciešāk, bet būtu maņilovisms un «astē vilkšanās» domāt, ka jebkad, kapitālismam pastāvot, gandrīz visa šķira vai visa šķira spētu pacelties līdz sava priekšpulka, savas sociālistiskās partijas apziņai un aktivitātei. Vēl neviens saprātīgs sociālists nav šaubījies par to, ka, kapitālismam pastāvot, pat arodorganizācijas (kas primitīvākas, vieglāk pieejamas neattīstīto slāņu apziņai) nespēj aptvert gandrīz visu vai visu strādnieku šķiru. Tikai krāpt sevi, aizvērt acis mūsu grandiozo uzdevumu priekšā, sašaurināt šos uzdevumus — nozīmētu aizmirst atšķirību starp priekšpulku un visām masām, kas tiecas pie tā, aizmirst priekšpulka pastāvīgo pienākumu celt augšup aizvien plašākus un plašākus slāņus līdz šim augstajam līmenim» (sk. VI sēj., 205. un 206. lpp.). 2) Partija kā organizēts strādnieku šķiras pulks. Partija nav tikai strādnieku šķiras priekšpulks vien. Ja tā tiešām grib vadīt šķiras cīņu, tai reizē jābūt savas šķiras organizētam pulkam. Partijas uzdevumi kapitālisma apstākļos ārkārtīgi lieli un dažādi. Partijai jāvada proletariāta cīņa ārkārtīgi grūtos iekšējas un ārējas attīstības apstākļos, tai jāved proletariāts uzbrukumā, kad situācija prasa uzbrukumu, tai jāpasargā proletariāts no stipra pretinieka trieciena, kad situācija prasa atkāpties, tai jārada neorganizēto, bezpartejisko strādnieku miljonu masu cīņā disciplīnas un plānveidības gars, organizētības un izturības gars. Bet partija var veikt šos uzdevumus tikai tādā gadījumā, ja tā pati ir disciplīnas un organizētības personifikācija, ja tā pati ir organizēts proletariāta pulks. Bez šiem nosacījumiem nevar būt pat runa par partijas īstenu vadību pār proletariāta miljonu masām. Partija ir strādnieku šķiras organizēts pulks. Doma par partiju kā organizētu veselu kopumu ir nostiprināta mūsu partijas statūtu pirmā punkta pazīstamajā Ļeņina formulējumā, kur
Ļeņina formulējumā, kur partija uzskatīta kā organizāciju suma un partijas biedri — kā partijas vienas vai otras organizācijas 82 J . S T A Ļ I N S biedri. Meņševiki, kas iebilda pret šo formulējumu jau 1903. gadā, ieteica tā vietā savu pašieskaitīšanas «sistēmu» partijā, «sistēmu» partijas biedra «titula» attiecināšanai uz katru «profesoru» un «ģimnāzistu», katru «līdzjutēju» un «streikotāju », kas šā vai tā pabalsta partiju, bet kas neiestājas un kas negrib iestāties nevienā no partijas organizācijām. Vai maz jāpierāda, ka šī oriģinālā «sistēma», ja tā būtu nostiprinājusies mūsu partijā, nenovēršami būtu radījusi partijas pārpildīšanos ar profesoriem un ģimnāzistiem un tās izviršanu izplūdušā, bezveidīgā, dezorganizētā «veidojumā», kas pazūd «līdzjutēju» jūrā, kas izdzēš robežu starp partiju un šķiru un sagāž partijas uzdevumu pacelt neorganizētās masas līdz priekšpulka līmenim. Nav pat ko runāt, ka ar šādu oportūnistisku «sistēmu» mūsu partija nebūtu varējusi veikt strādnieku šķiras organizējošā kodola lomu mūsu revolūcijas gaitā. «No Martova viedokļa», saka Ļeņins, «partijas robeža paliek pavisam nenoteikta, jo «katrs streikotājs» var «pasludināt sevi par partijas biedru». Kāds labums no šādas izplūšanas? «Nosaukuma» plaša izplatīšana. Tās ļaunums — dezorganizējošas idejas ieviešana par šķiras sajaukšanu ar partiju» (sk. VI sēj., 211. lpp.). Bet partija nav tikai partijas organizāciju suma. Partija ir reizē ar to šo organizāciju vienota sistēma, to formāla apvienība vienotā veselā ar augstākiem un zemākiem vadības orgāniem, ar mazākuma pakļaušanos vairākumam, ar praktiskiem lēmumiem, kas obligāti visiem partijas biedriem. Bez šiem nosacījumiem partija nevar būt vesels organizēts kopums, kas spējīgs realizēt plānveidīgu un organizētu strādnieku šķiras cīņas vadību. «Agrāk», saka Ļeņins, «mūsu partija nebija formāli organizēta v e sela vienība, bet tikai atsevišķu grupu suma un tāpēc citādu attieksmju starp šīm grupām kā idejiska ietekmēšana arī nevarēja būt. Tagad mēs esam kļuvuši organizēta partija, un tas arī nozīmē varas radīšanu, ideju autoritātes pārvēršanu par varas autoritāti, zemāko partijas instanču pakļaušanos augstākām» (sk. turpat, 291. lpp.). PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 83 Princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam, princips par partijas darba vadību no centra nereti ir iemesls svārstīgu elementu uzbrukumiem, apvainojumiem «birokrātismā», «formālismā » utt. Vai maz jāpierāda, ka partijas kā vienota kopuma plānveidīgs darbs un strādnieku šķiras cīņas vadība bez šo principu realizēšanas nebūtu iespējama. Ļeņinisms organizācijas jautājumā ir šo principu neatlaidīga
Ļeņinisms organizācijas jautājumā ir šo principu neatlaidīga realizēšana. Cīņu ar šiem principiem Ļeņins dēvē par «krievu nihilismu» un «kundzisku anarchismu», kas pelna, ka to izsmej un aizmet projām. Lūk, ko saka Ļeņins par šiem svārstīgajiem elementiem savā grāmatā «Solis uz priekšu»: «Krievu nihilistam šis kundziskais anarchisms sevišķi raksturīgs. Partijas organizācija viņam šķiet šausmīga «fabrika», daļas pakļautība veselajam un mazākuma — vairākumam viņam šķiet «dzimtbūšanas kārtība» . . . , darba dalīšana centra vadībā rada viņā traģikomiskas gaudas par cilvēku pārvēršanu «ritenīšos un vītnītēs» . . . , partijas organizācijas statūtu pieminēšana ir iemesls nicīgām grimasēm un nievājošai piezīmei, ka varētu arī bez statūtiem...» «Liekas skaidrs, ka brēka par izdaudzināto birokrātismu ir tikai aizsega neapmierinājumam ar centru personālo sastāvu, ir vīģes lapiņa . . . Tu esi birokrāts, tāpēc ka kongress tevi iecēlis nevis saskaņā ar manu gribu, bet pret to; tu esi formālists, tāpēc ka tu balsties uz kongresa formālajiem lēmumiem, bet nevis uz manu piekrišanu; tu rīkojies rupji mechaniski, jo atsaucies uz «mechanisko » vairākumu partijas kongresā un neievēro manu vēlēšanos tikt kooptētam; tu — patvaldnieks, tāpēc ka negribi nodot varu vecās siltās kompānijas rokās»1 (sk. VI sēj., 310. un 287. lpp.). 3) Partija kā proletariāta šķiras organizācijas augstākā forma.. Partija ir organizēts strādnieku šķiras pulks. Bet partija nav vienīgā strādnieku šķiras organizācija. Proletariātam ir vēl vesela virkne citu organizāciju, bez kurām tas nevar sekmīgi cīnīties ar kapitālu: arodbiedrības, kooperatīvi, fabriku un rūpnīcu organizācijas, parlamentu frakcijas, bezpartejiskas sieviešu apvienības, prese, kultūras un izglītības organizācijas, jaunat- 1 Ir runa par A k s e l r o
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās — federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR. PSRS konstitūcija 1936. gadā definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk — kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada kā "attīstītu sociālismu". Padomju Savienība anektēja Latviju 1940. gada 5. augustā, bet bija spiesta atzīt tās neatkarību 1991. gada 6. septembrī. Augstākā valsts varas institūcija bija Vissavienības padomju kongress, bet starplaikos — tā Prezidijs. Līdz ar 1936. gada konstitūcijas pieņemšanu, augstākā varas — likumdevēja un izpildvaras kontroles, — institūcija bija PSRS Augstākā Padome (AP) (krievu: Верховный совет CCCP) — parlaments, — kas sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām: Savienības padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus ievēlēja pilsoņi vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem (no 1988. gada decembra PSRS AP ievēlēja uz 5 gadiem PSRS Tautas deputātu kongress). Augstākā Padome iecēla Ministru Kabineta locekļus, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika 2 kārtējās sesijas. Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja PSRS AP ievēlēts Prezidijs, kas sastāvēja no Priekšsēdētāja, 15 tā vietniekiem, sekretāra un 20 locekļiem. Juridiski valsts vadītājs bija PSRS AP Prezidija Priekšsēdētājs, bet 1990.-1991. gados — Valsts Prezidents.
Praksē tā bija "partejiska valsts" — konstitūcijā bija ietverta preambula par "komunistiskās partijas vadošo lomu", — vienīgā atzītā politiskā partija bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP), un partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas — tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni. Vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas: kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju); kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību; kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem; kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu. Padomju nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T. i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā. Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.
Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam. 60.—70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam. PSRS dominēja viena vadoņa princips. Lai arī pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves, kā arī Hruščova gāšanas pastāvēja kolektīvās varas modelis un konstitūcijā noteiktā varas struktūra, parasti augstākā vara valstī piederēja PSKP vadītājam. Vladimirs Ļeņins, 1917-1924. Ieņēma valdības vadītāja posteni. Sākot ar 1922 gadu aizvien sliktākās veselības dēļ faktiskajā valsts vadībā nepiedalījās. Josifs Staļins, 1924-1953. Partijas ģenerālsekretārs no 1922. gada. Savu varu nostiprināja tikai dažus gadus pēc Ļeņina nāves. Ņikita Hruščovs, 1953-1964. Izvirzījās kā pirmais starp Staļina mantiniekiem un galīgi nostipināja savu varu 1957. gadā. Leonīds Brežņevs, 1964-1982. Līdz 70to gadu sākumam ietekmi dalīja ar valdības vadītāju Kosiginu un ceremoniālo valsts galvu Podgorniju. Jurijs Andropovs, 1982-1984. Konstantīns Čerņenko, 1984-1985. Mihails Gorbačovs, 1985-1991. Nepārdomāto reformu dēļ zaudēja amatu.
Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālās aneksijas, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas īstenošanas rezultātā PSRS teritorija apmēram sakrita ar Krievijas impērijas teritoriju tās ziedu laikos — izņemot daļu Polijas, Somijas un Aļaskas. Industrija bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.
Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija — t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEP laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm. Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija — marksisms-ļeņinisms — PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija. Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos. Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk — "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru — "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās — padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes centās cilvēkos ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums — tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret "nepartejiski" domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. 30.-50. gados par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā. Sabiedrībā dominēja politiska atsvešinātība, sabiedriska pasivitāte, bailes no valsts represīvajām iestādēm, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās brīvprātīgi-obligātajos valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs, politinformācijās u.tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu uzņēma kā pašsaprotamu
Lai risinātu tehnoloģiskās atpalicības un produktu trūkuma problēmas, PSRS bija nepieciešama attiecību uzlabošana ar Rietumvalstīm. PSRS bija nepieciešama tirdzniecība ar attīstītajām rietumvalstīm, tāpēc drīz pēc Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas ar nozīmīgākajām Eiropas valstīm un ASV tika uzsākta attiecību normalizācija. Paralēli PSRS turpināja atbalstīt nacionālās atbrīvošanās kustības Trešajā pasaulē un cieši kontrolēt Austrumeiropas valstis. Austrumeiropa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Pakļautajās Austrumeiropas valstīs PSRS pieļāva nelielu brīvību, ja netika apdraudēta padomju sistēma. Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku veidoja neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko sadarbību ar Rietumiem. Kopš 1956. gada revolūcijas apspiešanas Janoša Kadara pārvaldītajā Ungārijā notika ekonomikas liberalizācija. Polijā zemniekiem netika uzspiesta kolektivizācija. Taču 1968. gada Prāgas pavasaris Čehoslovākijā apdraudēja padomju varas tālāku pastāvēšanu, tāpēc Varšavas līguma valstu bruņotie spēki to apspieda. Brežņeva doktrīna uzsvēra, ka komunistiskā partija ir atbildīga ne tikai par vienu valsti, bet arī par citām sociālisma valstīm, un ka neviena sociālistiskā valsts nedrīkst nostāties pret pārējām sociālistiskajām valstīm. Ekonomiskā sadarbība starp Austrumeiropas valstīm nebija ekonomiski izdevīga. Ekonomiskajā stagnācijā slīgstošā PSRS vairs nevarēja atļauties uzturēt savus Austrumeiropas satelītus, kuros bija augstāks dzīves līmenis nekā pašā PSRS. Vairākas Austrumeiropas valstis sāka aizņemties līdzekļus Rietumos, lai uzlabotu savu dzīves stāvokli. Tas īpaši izpaudās Polijā, VDR un Rumānijā. Polijas valdības parāds ārzemju aizdevējiem pieauga no 7,4 miljardiem USD 1975. gadā līdz 21 miljardam 1980. gadā. Investīcijas rietumu tehnoloģijās nenesa gaidīto ražošanas produktivitātes pieaugumu, un noveda pie strādnieku nemieriem un Solidaritātes izveidošanās 1980. gadā, ko izdevās apspiest tikai 1981. gada 13. decembrī, ieviešot valstī kara stāvokli. PSRS samazināja lētas naftas piegādes VDR, Ungārijai, Bulgārijai un Čehoslovākijai, lai pārdodot naftu pasaules tirgū varētu finansiāli atbalstīt Poliju.[2] Ķīna un Trešā pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] PSRS neveiksmīgi centās atjaunot 50. gadu beigās sabojātās attiecības ar Ķīnu. Pēc 1968. gada Prāgas pavasara apspiešanas Mao Dzeduns sāka baidīties par PSRS militāru uzbrukumu. Uz abu valstu robežas 1969. gadā vairākus mēnešus turpinājās militārās sadursmes. PSRS brīdināja, ka plāno atomtriecienu pa Ķīnas militārajiem centriem. Militārie draudi noveda pie minimālas attiecību normalizācijas, 1969. gada septembrī Kosiginam Pekinā tiekoties ar Džou Eņlaju. Līdz pat 1980. gadu sākumam PSRS pie robežas ar Ķīnu izvietoja lielus armijas, aviācijas un kara flotes spēkus.[3] 1966. gadā PSRS zaudēja ietekmi Ganā, tajā pašā laikā Indonēzijas armija iznīcināja komunistisko partiju. 1967. gadā Izraēla sakāva ar padomju ieročiem bruņotās arābu valstis. Piecus gadus vēlāk Ēģipte izraidīja padomju militāros padomniekus. Lai atgūtu ietekmi reģionā, PSRS sāka aktīvi atbalstīt radikālos režīmus Lībijā, Sīrijā un Irākā. Laikā no 1966-75. gadam PSRS jaunattīstības valstīm piegādāja ieročus 9,2 miljardu USD vērtībā. Laikā starp 1978. un 1982. gadu šis apjoms pieauga līdz 35,4 miljardiem USD.[2] 1975. gadā PSRS un Kuba sāka sniegt militāro atbalstu marksistiem Angolas pilsoņu karā. PSRS un Kuba arī atbalsta Etiopijas marksistus 1977.-78. gada karā pret Somāliju. Dienvidjemena izveidoja PSRS aviācijas un kara flotes bāzes. Attiecības ar ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Pamatraksts: Starptautiskā saspīlējuma atslābuma politika Pēc milzīgām investīcijām bruņojuma attīstībā 60to gadu otrajā pusē, PSRS uzskatīja, ka tās militārā varenība ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu stāvokli ar ASV un abas valstis var atļauties uzlabot attiecības. Sākās atslābuma periods. Notika vairākas Brežņeva tikšanās ar ASV Prezidentiem Niksonu un Fordu. Abas valstis vienojās ne tikai ierobežot bruņošanos, bet arī attīstīt tirdzniecību. 1975. gadā beidzās Vjetnamas karš, notika kopīga ASV-PSRS kosmosa misija un tika parakstīta Helsinku vienošanās. Taču sadarbību sāka graut ASV un PSRS atšķirīgās intereses Trešās pasaules valstīs. Papildus Angolai, PSRS 1979. gada iebrukums Afganistānā un 1981. gada kara stāvokļa ieviešana Polijā abu valstu attiecības noveda līdz zemākajam punktam. Jaunievēlētais Prezidents Reigans bija izteikti pretpadomisks, palielināja militāro budžetu un sāka sniegt atbalstu pretpadomju cīnītājiem Trešajā pasaulē.
Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam.[nepieciešama atsauce] Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas: Pirmās pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju totalitārajā valsts varas sistēmā, kura ar savu iesīkstējušo nomenklatūru, milzīgo birokrātiju, centralizēto plānošanu, administrēšanu u.t.t., nebija spējīga pielāgot sabiedrību mūsdienu apstākļiem. Atpalikusī, neefektīvā, izšķērdīgā komandekonomika zaudējusi sacensībā ar augstāk attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām. Tukšie veikalu plaukti, pastāvīgais sadzīves preču deficīts neatbilda propagandai par panākumiem Pārtikas programmas realizācijā. Masu komunikāciju un informācijas tehnoloģiju attīstība pavērusi "dzelzs priekškaru” un devusi iespējas PSRS pilsoņiem uzzināt vairāk par dzīvi Rietumu attīstītajās valstīs, par tur pastāvošajām cilvēku brīvībām un izaugsmes iespējām, salīdzinot dzīves apstākļus abās sistēmās un idealizējot pēdējo, kas sagrāvusi to lojalitāti valstij. Otru viedokli pārstāv komunisma idejas un padomju sistēmas aizstāvji. Viņuprāt sociālisma sistēmas sabrukumu izraisījuši nevis iekšēji, bet gan ārēji cēloņi — "kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība" pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcība PSRS izejvielas — it sevišķi naftu un gāzi. Pēc PSRS apoloģētu domām, pati par sevi sociālisma ekonomika bijusi laba un dzīvotspējīga. Tā ļāvusi nodrošināt padomju valsts drošību un militāro varenību, kā arī "ne strauju, taču nepārtrauktu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos". PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process — pārbūve (kr. перестройка), — samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām — politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. Arī LPSR līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes — D. Īvāna un A. Snipa rosinātās "Daugavas kampaņa” un "Metro nē!", kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt "vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevar: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs. Pēc tam, kad bijušās PSRS republikas bija vai nu pasludinājušas valstisko suverenitāti, vai starptautiski atzītā legālā formā izstājušās no PSRS (Baltijas valstis), Belovežas gāršā 1991. gada 8. decembrī Krievijas Federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas Republikas vadītāji parakstīja "Vienošanos par Neatkarīgo Valstu savienības dibināšanu", kas patiesībā bija vienošanās par PSR Savienības pārtraukšanu. Zīmīgi, ka šo vienošanos parakstīja to valstu vadītāji, kas 1922. gadā bija dibinājuši PSRS, izņemot Aizkaukāza valstis, kas jau iepriekš bija pārtraukušas sadarbības līgumu.
Raimonds Pauls: es klausos diskusijas gan televīzijā, gan radio. Ko viņi tur runā!? Par to, kā attīstīt rūpniecību, kā kaut ko ražot, lai pārdotu? Nē! Vien tā ēšanās savā starpā
Raimonds Pauls: es klausos diskusijas gan televīzijā, gan radio. Ko viņi tur runā!? Par to, kā attīstīt rūpniecību, kā kaut ko ražot, lai pārdotu? Nē! Vien tā ēšanās savā starpā
Klavierspēles improvizācija blūza skaņkārtā Madara 4. August, 2015 461 skatījumi Spēlēt klavieres pēc nošu pieraksta ir tāpat, kā gatavot pēc pavārgrāmatas - jau iepriekš zināmas sastāvdaļas un garša. Ja ir vēlme pēc jaunas pieredzes un sajūtām, tad atliek tikai improvizēt. Par klavierspēles improvizāciju esam rakstījuši jau iepriekš. Vēlies improvizēt džeza stilā?
Ja esi iesācējs džeza improvizācijā, tad iemācoties blūza skaņkārtu, ietaupīsi daudz laika jau pašā sākumā. To apgūstot, iespējams brīvi improvizēt jebkurā tonalitātē, radot fantastisku blūza noskaņu. Lai izprastu sekojošo informāciju, nepieciešams pārzināt intervālu uzbūvi, ko esam aplūkojuši šeit, kā arī akordu uzbūves principus, ko iespējams apskatīt šeit.blues_piano_2
Pentatoniskai skaņkārtai pievienojot vienu noti, tiek iegūta pentatoniskā blūza skaņkārta. Šo skaņkārtu parasti izmanto spēlējot blūzu, īpaši minorā.
Pentatoniskā blūza skaņkārta būvēta uz trīs dominantes akordiem. Piemēram C blūza gammā, šie trīs akordi ir C7 – F7 – G7. Šīs skaņkārtas apgūšana dažādās tonalitātēs sniegs iespēju improvizēt blūza stilā, kā arī šo skaņkārtu plaši iesaka izmantot džeza improvizācijā. Lai spēlētu, ieteicams izmantot kreiso roku akordu spēlei un ar labo roku spēlēt pentatoniskās blūza skaņkārtas notis. Tādā veidā iespējams kombinēt C blūza gammu ar C7, F7 un G7 akordiem. Tādā pašā veidā iespējams kombinēt G blūza gammu ar G7, C7 un D7 akordiem, kā arī jebkuras citas tonalitātes gammu.
Blūza skaņkārta ikvienā tonalitātē veidojas pēc noteiktas sistēmas: I pakāpe + m3; I pakāpe + t4; I pakāpe + pm5; I pakāpe + t5; I pakāpe + m7. Kā piemēru apskatīsim C (do ) minoru. Tā, kā C minorā pirmā pakāpe ir nots C, tad atliekot attiecīgo intervālus pēc iepriekš minētās sistēmas, C minora blūza skaņkārta izveidojas, kā C Eb F Gb G Bb C (skatīt attēlā zemāk). Jāpiebilst, ka vēl tā var tikt pierakstīta, kā C Eb F F# G Bb C, kur pieraksts atšķiras, bet skaņas nemainās.
Blūza skaņkārta C minorā
blues scale C
Improvizējot džeza stilā, nebaidies no disonantām (nesaskanīgām) skaņām. Skaņu disonanse džeza mūzikā piešķir noskaņu, krāsu un interesantas skaņas nianses.
C: C, D, Eb, E, G, A, C D: D, E, F, F#, A, B, D E: E, F#, G, G#, B, C#, E F: F, G, Ab, A, C, D, F G: G, A, Bb, B, D, E, G A: A, B, C, C#, E, F#, A B: B, C#, D, D#, F#, G#, B
C: C, Eb, F, F#, G, Bb, C D: D, F, G, G#, A, C, D E: E, G, A, A#, B, D, E F: F, Ab, Bb, B, C, Eb, F G: G, Bb, C, C#, D, F#, G A: A, C, D, D#, E, G, A B: B, D, E, F, F#, A, B
Tagad pamēģināsim kombinēt C, F un G minoru blūza skaņkārtas ar akordiem. Sāksim ar vienkāršāko – trijskaņiem. Spēlējot C minora trijskani, improvizē C minora blūza skaņkārtā. Tad pārejam uz F minora trijskani un improvizējam F minora blūza skaņkārtā, tāpat arī izmantojam G minoru. Tādā veidā iespējams pievienot jebkuru akordu attiecīgajā tonalitātē, kā arī izmantot citas tonalitātes, ne tikai C, F un G. Ievērojot iepriekš minētos pamatprincipus, tiek dota brīvība fantāzijai un iztēlei, jo tā ir improvizācija. Improvizācija nekad nekļūs vienmuļa un garlaicīga, ja spēsi kombinēt dažādas tonalitātes un akordus pēc iespējas interesantākos veidos.
Lai varētu izprast džeza akordus un to uzbūvi, ir jātiek skaidrībā ar dažām pavisam vienkāršām lietām: Par akordu sauc 3 vai vairāku dažāda augstuma skaņu kopskaņu. Ja skan tikai 2 skaņas, to sauc par intervālu. Džezā un populārajā mūzikā akordus pieraksta, izmantojot septiņus lielos burtus:
Your ads will be inserted here by
Easy Plugin for AdSense.
Please go to the plugin admin page to Paste your ad code OR Suppress this ad slot.
A – la, B – si, C – do, D – re, E – mi, F – fa, G – sol;
Klāt pēc vajadzības liek arī diezu (#) vai bemolu (b). A# – la diez, Eb – mi bemol, F# – fa diez, Bb – si bemol, utt.
Akorda pakāpes Do mažora tonalitātē: Akordu pakāpes
Visbiežāk sastopamo akordu veidi: Lai akordu uzbūve būtu vieglāk izprotama, visi akordi doti in C
Apzīmējums Nosaukums Skaņas Raksturojums Mažora akordi: C C mažora akords do, mi, sol Starp 1. un 2. akorda skaņu intervāls ir liela terca, tāpēc tas ir mažora akords (mažora trijskanis) Cmaj7 C∆ CMA7 C maj (septiņi) do, mi, sol, si Mažora trijskanis, kuram pievienota mažora 7. pakāpe Cmaj9 C∆9 CMA9 C maj deviņi do, mi, sol, si, re Maj septiņi akords ar pievienotu 9. pakāpi Cmaj7#11 C∆#11 C maj septiņi diez vienpadsmit do, mi, sol, si, fa# Maj septiņi akords ar pievienotu paaugstinātu 11. pakāpi C6 C seši do, mi, sol, la Mažora trijskanis, kuram pievienota 6. pakāpe C6/9 C seši deviņi do, mi, sol, la, re Mažora trijskanis ar pievienotu 6. un 9. pakāpi Cadd9 C ad deviņi do, mi, sol, re Mažora trijskanis ar pievienotu 9. pakāpi. Add akordos nav septīmas Minora akordi: Cm C- CMI C minora akords do, mib, sol Starp 1. un 2. akorda skaņu ir intervāls maza terca, tāpēc tas ir minora akords (minora trijskanis) Cm7 C-7 CMI7 C minora septakords do, mib, sol, sib Minora trijskanis, kuram pievienota minora 7. pakāpe Cm9 C-9 CMI9 C minora deviņi do, mib, sol, sib, re Minora septakords ar pievienotu 9. pakāpi Cm11 C-11 CMI11 C minora vienpadsmit do, mib, (sol), sib, fa Minora septakords ar pievienotu 11. pakāpi. 5.pakāpe parasti netiek spēlēta Cmmaj7 Cm∆ CmM7 CMI(MA7) C minora maj (septiņi) do, mib, sol, si Minora trijskanis, kuram pievienota mažora 7. pakāpe Cm6 CMI6 C minora sešakords do, mib, sol, la Minora trijskanis, kuram pievienota mažora 6. pakāpe Cm6/9 C minora seši deviņi do, mib, sol, la, re Minora trijskanis ar pievienotu 6. un 9. pakāpi Cmadd9 C-add9 CMI(add9) C minora ad deviņi do, mib, sol, re Minora trijskanis ar pievienotu 9. pakāpi. Add akordos nav septīmas Dominantes septakordu veidi: C7 C (dominantes) septakords do, mi, sol, sib Mažora trijskanis, kuram pievienota minora 7. pakāpe C9 C deviņi do, mi, sol, sib, re Mažora septakords, kuram pievienota 9. pakāpe C11 C vienpadsmit do, mi, (sol), sib, fa Mažora septiņi ar pievienotu 9. un 11. pakāpi C13 C trīspadsmit do, mi, sol, sib, re, (fa), la Mažora septakords, kuram pievienota 9. un 13. pakāpe. Teorētiski šajā akordā ietilpst arī 11. pakāpe, taču šo pakāpi parasti nespēlē C7b5 C7-5 C septiņi bemol pieci do, mi, solb, sib Mažora septakords ar pazeminātu 5. pakāpi C7#11 C septiņi diez vienpadsmit do, mi, sol, sib, re, fa# Mažora septakords ar pievienotu 9. un paaugstinātu 11. pakāpi C7#5 C7+ C7 aug C septiņi diez pieci do, mi, sol#, sib Mažora septakords ar paaugstinātu 5. pakāpi Caug C+ C paplašinātais (augmented) do, mi, sol# Akords sastāv no lielām tercām. Pārvietojot akordu par lielu tercu uz augšu vai leju akords paliek tas pats, mainās tikai akorda apvērsums C7b9 C7-9 C septiņi bemol devņi do, mi, sol, sib, reb Mažora septakords, kuram pievienota pazemināta 9. pakāpe C7#9 C7+9 C septiņi diez devņi do, mi, sol, sib, re# Mažora septakords, kuram pievienota paaugstināta 9. pakāpe C13b9 C13-9 C trīspadsmit bemol deviņi do, mi, sol, sib, reb, la Mažora septakords, kuram pievienotas 13. un pazemināta 9. pakāpe C13#9 C trīspadsmit diez deviņi do, mi, sol, sib, re#, la Mažora septakords, kuram pievienota paaugstināta 9. un 13. pakāpe C7b9b13 C7-9-13 (C7#5b9) C7alt C septiņi bemol trīspadsmit (diez pieci) bemol deviņi do, mi, (sol#), sib, reb, lab Mažora septakords, kuram pievienotas pazemināta 13. pakāpe un pazemināta 9. pakāpe. 5.pakāpe parasti netiek spēlēta. Nereti šo akordu pieraksta kā mažora septakordu ar paaugstinātu 5. un pievienotu pazeminātu 9. pakāpi. Šis ir alterēts akords C7#9b13 C7#9-13 C7#5#9 C7 alt C septiņi bemol trīspadsmit (diez pieci) diez deviņi do, mi, (sol#), sib, re#, lab Mažora septakords, kuram pievienotas pazemināta 13. pakāpe un paaugstināta 9. pakāpe. 5.pakāpe parasti netiek spēlēta. Nereti šo akordu pieraksta kā mažora septakordu ar paaugstibnātu 5. un pievienotu paaugstinātu 9. pakāpi. Šis ir alterēts akords
ielieciet to idiotu kvākšķi tai rindas galā un šams uzreiz lūgsies lai pārceļ šo atpakaļ uz mūsdienām 
