Polšs manas karjeras pirmsākumos bija 3,62,pēc tam 4,12.To ari uzskatīsim par visu vērtību mēru jeb ekvivalentu-polša cena attiecīgajā laikposmā.Kvarts par sesiju-tā kā drusciņ par nekaunīgu sanāk.Tas varbūt bija Gorbačova laikā,kad šņabis bija jāmēklē universālveikalam no otras puses pie gružčikiem?
3,62 un 4,12 bija vienlaicīgi. Pirmā bija Vodka tādā pašā pudelē kā alus vai petroleja, bet otra - jau pudelē ar slaido kakliņu un saucās Kristāls. Vēlāk bija arī Ekstra (atšifrējās kā Eh, kak stalo trudno russkomu alkogoļiku) par 4,42.
Schneider:3,62 un 4,12 bija vienlaicīgi. Pirmā bija Vodka tādā pašā pudelē kā alus vai petroleja, bet otra - jau pudelē ar slaido kakliņu un saucās Kristāls. Vēlāk bija arī Ekstra (atšifrējās kā Eh, kak stalo trudno russkomu alkogoļiku) par 4,42.
OK.Es tak toreiz biju iesācējs.Ne tās pieredzes ne saprašanas.Tās lētākās bija ar to šķībi uzlīmēto etiķeti,ja?Un tāda brūngana līme gar malām redzama.Bedovo smalkas pudeles!Un kur nu vēl zilgani duļķainais stikls.Kā īsts kalnu kristāls!
man karjeras sākumā vodku pildīja (pārsvarā) alus pudelēs (viegli varēja sajaukt zapivona krušona pudeli ar otru vodku) - bija arī dzērieni puslitra burkās *Tarhun na spirtu* un konjakdzēriens *Struguraš*/3mucas .... nu un tad nāca roylis un indiešu džins...
Man kaučkā atmiņā palikusi pirmās paša pirktās šņaba pudeles cena 3,07 rub. (11.klases laikā-1969.g., ar zēniem lauku ballē iztukšota drošākai dūšai) Nosaukumu gan piemirsu- varētu būt "Kristāls" Lētākais variants toreiz laikam bija 2,87 rub. -vēlāk tas jau maksāja 3,62 rub. un tika saukts par "koļenval"- (kloķvārpsta), jo nosaukuma burti VODKA bija "kāpnītē"- kā kloķvārpstai.
Konjakdzēriens bija "Benderskij" 41 grāds par 3,32 rub, pirmās glāzītes gāja iekšā nu vienreizēji gludi, bet apmēram ar trešo, ceturto palika tik riebīgs, ka bail...
Tajos laikos es vāl tik limodanci dzēru. Aizķēru jau 3,62. Bet kurš atceras bumbas, tām tak pat kvalitāti rēķināja pēc ļoti sarežģītas formulas ar grādiem, tilpumu, cenu un cukura saturu. Populārākais bija Baltais stiprais par 1,27 rub, 19 grādi, 7% cukura. Un zacenei, kad uz diviem bija pa bumbai uz purnu - viens kausētais sieriņš "Ņevskij" par 17 kapeikām.
3.07 pirkām, jā. 4.12 bija akmeņogļu. Vecais Taizelis. 0.7 1.42 72 bomba... Solncedar- žogu krāsa... Zilcgaļa/kg 60 kap Sencis 33 kap. Limonāde 25 kap Batons 22 kap Benzīns 20 kap Taksis 10 kap Kafija 20 kap Balzāms 50gr. 80 kap Tramvajs 3 kap Gāzētais ūdens 1 kap Prezervatīvi 4 kap Tukša pudele 12 kap
Benzīns, kad vēl puikas gados braukāju ar Rīgu-5, bija A-66 6 kap, bet A-72 un A-76 - 7 kap. Taizelis (Ēzelis) 1,75 rub, bet Volgas vīns (Strūdzinieks, Hitlera sapnis) - 1,09 rub. Iļģuciema tumšais - 52 kap, Dižalus - 58 kap, bet tos varēja noķert tikai retu reizi, šķīstošā kapeja jau no pirmās ražošanas dienas nonāca deficītu/blatu kategorijā.
Schneider:3,62 un 4,12 bija vienlaicīgi. Pirmā bija Vodka tādā pašā pudelē kā alus vai petroleja, bet otra - jau pudelē ar slaido kakliņu un saucās Kristāls. Vēlāk bija arī Ekstra (atšifrējās kā Eh, kak stalo trudno russkomu alkogoļiku) par 4,42.
--------- pag, pa vidu bija šķiet 4:20 rbļ ar skrūvējamo korķi. A kortēlīti neatceries cik maksāja. Man toreiz neļāva vēl dzert pieaugušo lopu dzērienus ... tāpēc nezinu Bija arī laiks, kad batons maksāja 12 kapeikas. Tikpat cik tukšā pudele. Solncedar tak bija burkā? Es vairāk spiedu uz sausajiem vīniem no ungāru pagrabiem.. 74. gadā nopirku vīriešu velosipēdu, grūti smagi pelnītu. Maksāja 49 rbļ. pēc gadiem 10 nozaga, pēc 30 gadiem ieraudzīju pazīstamu cilvēku minoties, bet kauns bija iet klāt... Mopēda motors arī maksāja ap 50 rbļ.
Tieši tā, paldies par labojumu... benzīnu mērīju pēc sava pirmā žiguļa pirkuma, kad jau pacēlās... taizeli pēc pirmās un beidzamās piedzeršanās neatceros...
12 kapeikas bija rupjmaizes ķieģelīša standarta cena, 70-to beigās vai 80-to sākumā kļuva 20 kap. Solncedaru pats neesmu dzēris, nezinu, bet no sausajiem labākie skaitījās bulgāru Zlatna kapliča un Starij zamok. Kortelīti arī neatceros, bet veči teica, ka pusotra rubļa. Jā, vēl ļoti iecienīts bija Lāsīte ar briedi uz etiķetes plakanā pudelītē, bet, kā jau viss iecienītais - baiss depecīts.
Atceros, kā daži paziņas mēģināja salīdzināt PSRS un rietumvalstu dzīves līmeņus. Ņemot pret algām vienīgā konkurētspējīgā cena sanāca tramvaja biļete - 3 kapeikas. Vācijā tobrīd - 1,5 markas, tikpat cik 1kg banānu. Toties pilns ar paradoksiem - ķieģeļa (celtniecības!!!) cena gandrīz tāda pati kā lētākajam maizes batonam, tehnologijas arī līdzīgas - kaut kas jasamīca un jāapcep, tikai mālus var pagrābt no zemes, bet cik darba lai tiktu pie miltiem? Mēļoja, ka tad, kad komunisms būšot uzvarējis visā pasaulē, viena kapitālistiska valsts tomēr tikšot atstāta - lai ekonomisti vismaz aptuveni nojaustu, cik kas maksā!
Schneider:Kādi vēl, nafik, banāni! Es, provincē dzīvodams, varētu uz pirkstiem saskaitīt reizes, cik tos par visu bērnību biju nogaršojis..
oj, atceros to laimi, kad maama kaut kur bija dabūjusi banānus, tiesa gan zaļus.. tad tie tika nolikti, lai bik nogatavojās... bet to banānu garšu vairs neatceros..
GunarsII:Atceros, kā daži paziņas mēģināja salīdzināt PSRS un rietumvalstu dzīves līmeņus. Ņemot pret algām vienīgā konkurētspējīgā cena sanāca tramvaja biļete - 3 kapeikas. Vācijā tobrīd - 1,5 markas, tikpat cik 1kg banānu. Toties pilns ar paradoksiem - ķieģeļa (celtniecības!!!) cena gandrīz tāda pati kā lētākajam maizes batonam, tehnologijas arī līdzīgas - kaut kas jasamīca un jāapcep, tikai mālus var pagrābt no zemes, bet cik darba lai tiktu pie miltiem? Mēļoja, ka tad, kad komunisms būšot uzvarējis visā pasaulē, viena kapitālistiska valsts tomēr tikšot atstāta - lai ekonomisti vismaz aptuveni nojaustu, cik kas maksā!
------------- es gan domāju, ka tās Vācijas cenas dikti nepareizas, jo tad kad es sāku Vācijā strādāt, tas nu jau ir vairāk kā 20 gadus atpakaļ, vilciena biļete man maksāja zem vienas markas. Braukāju uz darbu no vienas pilsēteles uz otru. Tramvajs ir diezgan liels retums Vācijā. nemaz tik daudz pilsētu nav ar šo foršo transporta līdzekli. Vienu toč zinu, tā ir Mannheima, jo tajā ir ilgi nodzīvots. Ja vācietim kabatā bija 20 DM, tad viņam pietika krogam, ieliet bākā un vēl uz māju atvest pārtiku. benzīns maksāja toreiz tak laikam ap 1 DM, bet dīzelis 0,80 feniņus. ja runājam par 70. gadiem Rietumvācijā, tad tie laiki viņiem bija vislabākie, jo pēc streikiem bija algas samērā labas izkarotas, cenas bija zemas un ekonomika mutuļoja. Tā kā cenas bija vēl zemākas. Nebūtu šamie sadomājuši brāļoties, dzīvotu paradīzē..
Krāsu televizors 750 rub. Labas kurpes - 30+ rub. 1.Maija ražojums - 10-15, bet kvalitāte sūdīgāka par šodienas ķīnīzeru. Vienīgā desa veikalā - komisijas 4,30 rub/kg, gaļa vienreiz nedēļā, ceturtdienās, rinda tika ieņemta ap sešiem no rīta. Minimālā alga 60, pēc tam 70 rub, pensija, kuru mana sievasmāte nopelnīja ar mūža darbu kolchoza teļu fermā - 19,90 rub.
Eltons:3.07 pirkām, jā. 4.12 bija akmeņogļu. Vecais Taizelis. 0.7 1.42 72 bomba... Solncedar- žogu krāsa... Zilcgaļa/kg 60 kap Sencis 33 kap. Limonāde 25 kap Batons 22 kap Benzīns 20 kap Taksis 10 kap Kafija 20 kap Balzāms 50gr. 80 kap Tramvajs 3 kap Gāzētais ūdens 1 kap Prezervatīvi 4 kap Tukša pudele 12 kap
Aizmirsi pieminēt 0,7 18% vīns VOLGA - 1,07 rub un AGDAMS 3l burkās, neatceros cenu toč , bet bija starp 4 un 5 rub. pa burku
nopirku 1986.gada pavasarī VEGA stereo magnetolu pa 560 rubļiem, bija super mantiņa, tiem laikiem, laba skaņa, īsviļņu diapazons, varēja klausīties Amerikas Balsi utml, no tās arī uzzināju uzreiz - ka uzsprāgusi Černobiļas AES
PS vēlāk kļuvu par VEGA rūpnīcas izplatītāju Latvijā, uz laiku no viņu kantora Lietuvā - 1992.gadā nopirku arī ZENIT-ET laikam pa kādiem 10 latiem vai dolāriem, jau aizmirsu
VEF-201 - ap simtu, bet visādi tur divu diapazonu štrunti, tipa Aļpinist - ap 30. Man bija (un vēl tagad ir uz bēniņiem) Meridian-210 ar apgaismojamu skalu, ar pareizās noskaņošanas indikatoru, koka korpusā, uz ielas varēja sēdēt virsū un pat vēl skuķi turēt klēpī, brakšķēja, be nelūza. Nopirku par pirmo algu pēc armijas, maksāja 140 rub.
ja par veikaliem un cenām, tad septiņdesmitie bija salīdzinoši labi. Veikalā bija pārtika, pilni plaukti ar skābuļiem, punšiem, dažādiem citiem dzeramiem un pat konjaks stāvēja. Šis tas lauku veikalos varbūt nebija katru dienu, bet pamatā nopirkt varēja. vēlāk gan saldējamā vitrīnā pastāvīgi rotājās ungāru speķis, sarkanos piparos. bija sveram šokolāde, halva. saldējums vasarā tirgojās un rinda bija vienmēr, jo ātri izpirka. mīļakais bija baltais ar rozīnēm. papīra turziņā un šaura koka mentīte, kura mēdza salūzt 70 to beigās jau pazuda pat sviests no veikala plaukta. par deficītu kļuva viss, ko vien varēja iedomāties. Patērētājos strādāt bija vispareizāk. Noliktavas nebja tukšas, bet lielāko tiesu neizdarības un loderības dēļ prece netika aizvesta. Arī tas daļēji veicināja deficīta rašanos, kādam bija izdevīgi, jo arī tualetes papīrs, kurš dikti atgādināja kreppapīru varēja barterī uzveikt kādu vērtīgāku preci... Stulbi laiki sākās.
Tad sākās Reigana cīņa un Āfrikas neatkarības laiki, kā rezultātā psrs kapitulēja, jo āfrikas džeki traki mīlēja mūsu pārtiku. pašiem nekas nepalika. mūsu desu veikalos ieraudzīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Ja gribējās Valmieras desu, tad bija jākāpj vilcienā un jābrauc uz ļeņingradu, tur tā bija biežāks viesis, nekā Valmieras veikalā. Visa vaina nebija tajā, ka nevarētu saražot, bet gan tajā, ka Āfrika dikti nepiepildāma. Atceros, pat skolas dibnāja psrs āfrikāņiem. Mans skolas direktors tika nosūtīts uz Āfriku dibnāt tur professionālo skolu, apmācīt tur meļļus braukt, art un ecēt ar T-74 un belaruss traktoriem. Atbrauca uz izlaidumu un stāstīja dieva brīnumus. Mums mutes vaļā, par āfrikas dēliem un meitām daudz humora tika dzirdēts.
Nu tu te tagad sarakstīji pasakas. Desa stabili bija pazudusi jau 70-to vidū, beigās pazuda arī sviests ar krējumu. Āfrikas valstu neatkarības bums bija 60-tajos, pirms Reigana vissmagākā salekšanās bija ar Kārteru, kad PSRS sadomāja afgāņus sadzīt kolhozos, jeņķi par to uzlika embargo uz labības eksportu uz PSRS, abas valstis boikotēja pretējā notiekošās olimpiādes, tieši tad arī sākās totāls pārtikas deficīts.
Es savukart atceros tos briesmu laikus kad seņči ap 1970 sakumu risinaja dilemu "Ko labak ņemt pargajiena Liellopu turistu brokastis vai cūkas" tas bija sakrautas milzu piramidas veikalu vitrinas , tapat ka laimas šokolazju piramidas. Tad kad saku iet jau skola viss tas saka visai strauji "Izgaist" sakuma pazuda Turostu brokastu kalni skatlogos tad ari laimas sokolades izgaosa to vieta naca "Sokas tafelite BURATINO" Kautkur uz Videnes sakumu BBODES jau nebija neka "Iapaši edama" paikas bij pilns visadas BET pamata saknju darzenju un ZIVJU izcelsmes. Ja vasaras medzu dzivot pa Jurmalu sada tad piebraukat pie Simanju Andzja , tam mutere dzivoja uz Jomenes akurat pie pasta TUR no agra rita laidz velam vekaram "Jurmalas viesi" kkaudzinaja amurus ar POSLILKAM kuras krava sutit uz Rogjinu zinju konsrervuss kastem un vispar VISKO EDAMU . Sakuma bolijos un recu bet tad uz 1980 beigam ari MUMS bodes saka pazust VISPAR jebkas CILVECIGI noedams
Schneider:Nu tu te tagad sarakstīji pasakas. Desa stabili bija pazudusi jau 70-to vidū, beigās pazuda arī sviests ar krējumu. Āfrikas valstu neatkarības bums bija 60-tajos, pirms Reigana vissmagākā salekšanās bija ar Kārteru, kad PSRS sadomāja afgāņus sadzīt kolhozos, jeņķi par to uzlika embargo uz labības eksportu uz PSRS, abas valstis boikotēja pretējā notiekošās olimpiādes, tieši tad arī sākās totāls pārtikas deficīts.
------------ nu jā, laikam jau divās dažādās LPSR esam dzīvojuši. mana pirmā alga bija 180 rubuļi. Radio, ko sauca par Okean, koka ietvarā, nopirku par savu prakses algu 76. gadā. bet tas jau nekas. Vidzeme jau vienmēr nedaudz Latgalei gājusi pa priekšu
Te var uzķert sākuma galus visam par Āfriku. Jā, pirmā tikai neatkarību ieguva 60. gadā, bet neatkarības cīņas turpinājās ilgi. Varbūt ne tik kā neatkarības, bet dažādas atbrīvošanās cīņas.
Es pēc armijas 78-tajā sāku strādāt par šoferi elektrotīklos, kur avārijas brigādē uz oklada alga nebija nekāda dižā nevienā rajonā. Vēlāk pārformēja par montieri ar šofera piemaksu, tad kļuva lielāka. Jā, un vēl atceros visādu petīciju parakstīšanas par brīvību Andželai Devisai, Leonardam Peltijeram, Luisam Korvalanam un Nelsonam Mandelai. Pēdējie lielie PSRS draugi, cik atceros, bija Angola ar Mozambiku, kuras atbrīvojās no Portugāles kaukur 70-tajos.
Lunis:Es savukart atceros tos briesmu laikus kad seņči ap 1970 sakumu risinaja dilemu "Ko labak ņemt pargajiena Liellopu turistu brokastis vai cūkas" tas bija sakrautas milzu piramidas veikalu vitrinas , tapat ka laimas šokolazju piramidas. Tad kad saku iet jau skola viss tas saka visai strauji "Izgaist" sakuma pazuda Turostu brokastu kalni skatlogos tad ari laimas sokolades izgaosa to vieta naca "Sokas tafelite BURATINO" Kautkur uz Videnes sakumu BBODES jau nebija neka "Iapaši edama" paikas bij pilns visadas BET pamata saknju darzenju un ZIVJU izcelsmes. Ja vasaras medzu dzivot pa Jurmalu sada tad piebraukat pie Simanju Andzja , tam mutere dzivoja uz Jomenes akurat pie pasta TUR no agra rita laidz velam vekaram "Jurmalas viesi" kkaudzinaja amurus ar POSLILKAM kuras krava sutit uz Rogjinu zinju konsrervuss kastem un vispar VISKO EDAMU . Sakuma bolijos un recu bet tad uz 1980 beigam ari MUMS bodes saka pazust VISPAR jebkas CILVECIGI noedams
------------
wo, wo, es ar par to pašu saku, ka līdz 70 to vidum nemaz tik štruntīgi nebija. Arī alga/cenu attiecība nebija tā sliktākā. Man praksē 76. gadā sanāca alga pie 200 rbļ un haltūrās katru vakaru vēl ceineres kabatā. Naudas kā dubļu likās.