skola.gif
20:04 23.10.2016

Marks Rotko.

Autors: alex123

Attēls 1

Marks Rotko.
Marks Rotko.

Anotācija:

Marks Rotko protams nav nekāds fotogrāfs, slavu ieguvis kā gleznotājs ;-) bet viņa devums vizuālajā mākslā tāpat nav pārvērtējams. Šeit neliels tulkojums no dažādām vietām.


Lekcija:

Māksla gaidīt.

Pat nekustoties glezna liesmo. Skatiens maldās. Tas it kā iedziļinās attēlotajā, bet tai pat laikā nepazūd tajā, turpina pārbaudīt/meklēt. Nav nekādu tēlu, tikai spiedoša krāsu elpa. Oranžā un okera apvienojums ceļ netveramu sienu. Jautājums par gleznas necaurspīdīgumu paliek atklāts, liekas, vēl pavisam nedaudz un mēs spēsim redzēt tai cauri. Nav iespējams būt pilnīgi pārliecinātam. Izskatās, ka arī pati gezna jūtas nepārliecinoši, šaubās. It kā nedaudz vibrē. Nu jau no tās vairs nevar atrauties.
Pirmajā acu uzmetienā vienkāršs darbs, bet tik pretrunīgs, kad sākam to aplūkot. Rotko darbs neko nestāsta, tikai par pašu skatītāju. Var jau gadīties, ka tā var teikt par jebkuru darbu glezniecībā, var jau būt, ka šis darbs ne ar ko principiāli neatšķiras no citiem. Vai tad nav acīmredzams, ka visus mākslas darbus mēs uztveram šādā veidā? Iespējams, nē. Atrasties pirms mākslas darba un aplūkot to, tā ir viena lieta, bet, lūkoties tajā, kā mēs to daram, kad skatamies acīs savam sarunu biedram, bez jebkādas piespiešanas vai kādas citas nozīmes, tā jau pavisam cita lieta. Gleznas tukšums atbrīvo skatītāju no nepieciešamības domāt. Patreiz prāts atpūšas. Skatītājam ir nepieciešams tikai būt šeit, un tagad, pa īstam, tas arī viss. Skatītājs nedomājot atrod īsto skatpunktu, nedaudz pavirzās uz priekšu, atpakaļ, nostājas centrā…
Vārda vistiešākajā nozīmē viņš noskaņojas uz šo darbu, un , visbeidzot, sastingst. Tieši šādā veidā šis darbs sāk dzīvot. Mēs pamazām saprotam, ka tā, kad esam atteikušies no visa traucējošā, tas sāk ar mums runāt. Rotko glezna sargā savu teritoriju. Tā gluži nemanot nomāc visu apkārtējo pasauli.
Krāsainie taisnstūri, atrodoties viens uz otra, atkārto gleznas rāmi. Tie velk mūs uz attēla centru, šādā veidā uzaicinot spert pirmo soli, attālinoties no malām ,aizmirst par tām, jo pārāk tuvu tās atrodas reālajai pasaulei. Ir nedaudz jāatlaiž tvēriens. Pievērsiet uzmanību citām līnijām , tās ir jūtu zonas, kur sarkanais pazūd oranžajā, vai oranžais piekāpjas sarkanajam, patreiz līdz galam vēl nepazūdot. Jāapgūst maigās toņu pārejas.
Pieklusinātā ģeometrija garantē stabiltāti šai konstrukcijai. Tā slēpj savu līniju spēku, to nav vērts uzreiz atklāti demonstrēt. Šeit skatītājs atrod vientuļu vietu kur pabūt kopā ar sevi, savām domām, cenšoties savākt ieraudzīto vienkopus, tai pat laikā saprotot, ka nekas tāds nav iespējams. Šī glezna cilveka augumā, rada bezgalīgas telpas iespaidu, kura izstaro krāsainu gaismu, kas reizē ir gan kustīga, gan atrodas pilnīga miera stāvoklī. Šī krāsa, pilnīgi nešaubīgi, ir ļoti trausla, tai pat laikā tā aprij gaismu lieliem kumosiem.
Šīs gleznas gaismas spēks, neapšaubāmi, būtu ļoti bīstams, ja tas netiktu savaldīts ar nedaudz izplūdušajām kontūrām. Šīs pārejas nedaudz aizmiglo skatu un tai pat laikā aizsargā mūs. Ja nu vienīgi zelta tonējums uz vecajām ikonām piešķīra tādu pašu intensitāti: Mūžības ēna pār cilvēkiem un notikumiem, tā ierobežoja cilvēku brīvību. Pat koncentrējoties uz gleznā attainoto sižetu nebija iespējams aizmirst tās klātbūtni: kā strupceļa un mūžīgās dzīves apsolītāju. Rotko atcēla kā vienu tā otru. Viņa darbā skatiens nesastop nekādus šķēršļus. Mūžība rit starp krāsu pārejām. Viņš izņēma no sava darba lietas, cilvēkus un viņu notikumus. Viņa darbs māca cilvēku, kamēr tas vēl var, ielūkoties tukšumā.
Tukšumā? Visa glezniecības vēsture ir kaut kādā veidā ir saistīta ar to. Gadsimtiem ilgi runa bija tikai par to, kā aizpildīt tukšumu, maskēt to, vai arī padarīt viņu panesamu. Vajadzēja to slēpt. Sākumā cilvēki veidoja tēlus ,lai radītu to, ko nebija spejīgi ieraudzīt. Visbiežāk cilvēki zīmēja to, kas ir tālu un neaizsniedzams, vai mirušos. Leģendas , kuras stāsta par glezniecības rašanos, vairāk vai mazāk runā par to.
Tā ,piemēram, Plīnijs Vecākais stāsta par podnieka meitu, kura pavadot savu iemīļoto tālā un ilgā jūras braucienā, ar ogli apvilka viņa ēnu uz sienas. Kad viņš bija devies prom, apveids uz sienas bija viņas mierinājums. Tieši šādā veidā, ja ticam seniem manuskriptiem, radās zīmējums. Arī stāstā par svēto, kura noslaucīja Kristus sviedrus no pieres viņa pēdējā ceļā, un atklājot uz sava lakata viņa atveidu, šādā veidā Kristus neilgi pirms savas nāves dāvāja cilvēcei savu portretu, mēs redzam to pašu.
Atceroties šādas leģendas mēs varam izskaidrot jebkuras gleznas rašanos. Realitātes atveidošana vai tās tēla izveide- nav pašmērķis, bet gan veids kā sagādāt sev objektu, kurš vajadzības gadījumā, spēs šo realitāti aizvietot. Glezniecība sniedz cilvēkam to, ko viņš ir pazaudējis, vai ļoti vēlas iegūt.
Rotko darbs nesniedz šādu iespēju. Rotko atsakās no nelielajām viltībiņām ,kuras palīdz mums ,uz laiku, aizmirst par Mūžības esamību. Un vietā viņš neko nedod. Viņš nepalīdz apmānīt neesamību, viņš no tās taisa sižetu. Viņa glezniecības būtība brīnumainā kārtā ir cieši saistīta ar mūžīgu gaidīšanu. Mūžīgu, tādēļ, ka atrisinājuma nebūs, ja nu kādreiz visi pārklāji tiks noņemti, mēs to neuzzināsim tik un tā. Tas ir ārpus mūsu iespējām. Mūsu dzīve ir pārāk īsa. Gleznas jēga mums neatklāsies kaut kad. Nav nekādu ‘’kaut kad’’, ‘’varbūt’’, ‘’ iespējams’’. Jautājuma būtība nav tajā , ka kaut kas ir jāgaida, bet gan tajā, lai tu būtu, būtu pa īstam cilvēks, cilvēks kā gaidoša būtne. Maigi un reizē nežēlīgi, Rotko mūs atved līdz tikšanās brīdim ar briesmīgo dubultpatiesību , kura slēpjas pašā gleznā, : nepieciešamība pēc attēla un principiāla tā neiespējamība.
Liekas, ka krāsas gaist. Tās sniedz nojausmu par to, kas paliek neredzams. Tas padara mūsu vēlmi ne tik mokošu. Taču kaut kas mums liek vēl nedaudz uzkavēties. Pienācis laiks pavadīt okranžo līdz tam punktam kur tas izgaist, un ļaut svelmainajam sarkanajam sevi pievarēt.
Garām paslīd rozā horizonts , piespiezdams audeklu vibrēt. Viss vēl var mainīties. Glezna-tas ir slieksnis.



Pats Rotko par glezniecību:

‘’ Iespējams, jūs esat pamanījuši manu darbu divējādo dabu, tās vai nu izplešas visos virzienos, vai, gluži pretēji, saspiežas visos virzienos. Starp šiem diviem poliem atrodas tas ko es spēju pastāstīt’’.
Rotko īpaši uzsvēra skatītāja atbildību mākslas darbu priekšā: ‘’Tikai pateicoties skatītāja un gleznas mijiedarbībai tā atklājas un dzīvo. Tieši tāpat arī mirst’’.
“Mākslinieku vidū ir pieņemts, ka nav svarīgi, ko mākslinieks glezno, galvenais, lai tas būtu labi uzgleznots. Tā ir akadēmisma būtība. Nepastāv tāda lieta kā laba glezna, kura ir ne par ko…”

Materiāls tapis izmantojot: Daugavpils Marka Rotko centra informāciju :www.rothkocenter.com
Francoise Barbe-Gall grāmatu Pasaules glezniecības šedevri.
Tulkojums: A.Tarabanovskis


Komentāri:

Maris | 20:48 23.10.2016 | Atbildēt uz komentāru |

Rotko darbi man trakoti patīk. Iespējams, ka viņi varētu patikt arī dažiem cilvēkiem kuriem nav bijusi jāmācās gleznošana (ja nu tā ir, tad tiešām nesaprotu kāpēc), bet SAPRAST Rotko var tikai tas kurš pats mācījies mālēt pie kārtīga profiņa/ņiem. Rotko ir max vienkāršs - cilvēks "licis toni pret toni" un viss. Cita lieta, ka tas arī ir pats grūtāk noķeramākais kas var būt darbā ar krāsu :) Puisim ir lērums bilžu kur tonis pret toni ir tik virtuozs kā šaviens no 300m kad 9mm lode nepieskaroties izskrien caur 9,5mm caurumu.
Viss ko sarakstījuši te tulkotie ļaudis par Rotko darbiem ir muļķības (arī uz vietas Daugavpilī ekspozīcijas sākumā ir lērums muļķīgu tekstu priekš cilvēkiem kuri (loģiski) nesaprot ko nozīmē termins "nolikt toni pret toni".

traktors | 00:52 25.10.2016 |

Desmitniekā! Man tieši tā arī gribējās uzrakstīt, ka lai izprastu Rotko funktieri ir nepieciešama attiecīga akadēmiskā izglītība. To saku ne jau tāpēc, ka ļoti pieduros no Rotko darbiem. Tieši pretēji - stāvēju Daugavpils cietoksnī un domāju - nu kas tur tāds ir??? :) Tas ir tāpat kā bez padziļinātas muzikas studēšanas mēģināt baudīt Pētera Vaska skaņdarbus. Līdz līmenim, kad no viņa mūzikas skrien tirpas pār muguru, droši vien ir arī jāizaug, jo citādi tas ir vien kā labs fons vēnu griešanai :)

Anonymous | 15:53 26.10.2016 | Atbildēt uz komentāru |

Pagājušā gadā aizvedu uz Rotko centru Krievijas nopelniem bagāto mākslinieku N.N.Kovaļovu ru.wikipedia.org...Ковалёв,_Николай_Николаевич_(художник) , akadēmiski izglītots, paša daiļrade gan vairāk līdzinās Kārlim Padegam nekā Kārlim Hūnam, bet viņš skatījās, ilgi kasīja ķobi un ņurdēja "Mmm-da...".
Ej nu saproti to mākslas darbu saprotamību :D

Maris | 02:33 27.10.2016 | Atbildēt uz komentāru |

Būtu zvērīgi meli man pretendēt uz gleznotāja statusu + nosauktais krievs kuram wikipēdijā sīki uzskaitītas visas izstādes kā studentam iztādijies mb grafiķis un google nerāda nevienu darbu tik paša cītīgi iedrukāto teksta info.
ne par to.

Godīgi sakot pats gleznošanas nodarbībās cīnījos tik par sekmīgu atzīmi un fondos man atņēma tik pārīti, bet tiku līdz apziņai, ka krāsu sajūta ir līdzīgi kā absolūtā dzirde - retums. Un izpaudās tā spējā reti harmoniski nolikt toni pret toni. :) Tulkoju - rupji sakot tā ir vēlme "pastiept baltā balansu" un padarīt krāsu pretstatu skatītājam baudāmu nu ne pilnā spektrā, bet nu vismaz +/-.
Jāsaka pilnīgu apstiprinājumu neveiksmīgajai cīņai tonis pret toni (kura nesagādāja grūtībad Rotko) ieguvu veidojot reprodukcijas šodienas LMA profesoriem piegrozot datorā fragmentus ar kuriem viņi nav tikuši galā gleznošanas procesā.
Rotko ir vienkāršs kā pagale, bet viņš lielformātā, bez kkādām no malas glābjošām lietām nolika toni pret toni tā, ka audeklu var skatīt.
Normāli ir samālēt lērumu visādas šņegas un pat varbūt 1:45 daļā laukuma grāpīt netīšām toni pret toni - Rotko neuzmālēja neko, bet milzu palagā parāda to kas citam tik nehauši pāris detaļās "noķeras".

Anonymous | 20:55 30.10.2016 |

Viņš ir grāmatu ilustrētājs.

Citagaisma | 12:23 27.10.2016 | Atbildēt uz komentāru |

Labi arī tas, ka Rokfelleru dzimta, pateicoties kuriem mēs vispār zinām par tādu Rotko, bija tie kuri lieliski prata likt ne tikai toni pret toni, bet arī centu pie centa.:-) Un vēl labāk ir tas, ka mums fotoblogā ir vispārzināmais Mākslas Erudīts, kurš var iestāstīt nejēgām, gandrīz da jebko.;-)

BabaRam | 15:38 31.10.2016 | Atbildēt uz komentāru |

Krāsas labas.

GG | 16:59 28.12.2016 | Atbildēt uz komentāru |

Klau, Alex, ieliec lūdzu rakstiņu par Josef Sudek. Viņš to ir pelnījis pat vairāk par dažu no iepriekš pieminētajiem. Novēlējums: lūdzu vienmēr ieraksti arī autora vārdu oriģinālrakstībā lai vieglāk sagūglēt ko vairāk.
Un liels paldies par rakstu sēriju!



Pievienot savu komentāru var tikai reģistrēts lietotājs. Lūdzu, reģistrējies!


Mana info:

Saīsnes:

meklēt:

kategorija

Šobrīd online (0):