"Mīļo Mazo Princi!

Piedod, ka Tevi traucēju uz Tavas planētas, un piedod man arī par to, ka nemaz nenojaušu vai Tev tur ir rīts vai vakars, varbūt Tu tagad cīnies ar baobiem vai tīri savus vulkānus, varbūt es Tevi ļoti traucēju?

Man ir kauns par sevi – es pieaugu un aizvien uztraucos par problēmām vairāk kā par prieku vai mazu devu laimes. Bieži sev pasaku – kaunies, tu pieaudz! Un man patiešām arī par to ir kauns, bet ko man darīt? Visi liek pieaugt...

Laikam cilvēkiem skaitļi tiešām ir ļoti svarīgi – kaut vai ņemot vērā cilvēka gadus – pēc tiem viņi veiksmīgi nosaka kādam jābūt cilvēkam. Jā, bet ar pieaugušajiem ir tā kā triekt kurpju zoli pret asfaltu - tikai tāpēc, lai tā nodiltu – tieši tāpat ir ar viņiem runājot. TU noteikti maigi smietos, bet pats ļoti labi apzinies, ka ar viņiem runāt ir grūti, vēl grūtāk ir klausīties kā runā pieaugušo bars, kā viņi strīdās un jūtas aizvainoti, jo uzskata, ka tieši viņi domā vispareizāk.

Pavisam es vēl neesmu saslimusi ar to pieaugšanu – vēl aizvien man patīk sēdēt uz palodzes un pūst burbuļus, skriet basām kājām un viegli smieties, raugoties zvaigžņotās debesīs – un Tev bija taisnība – zvaigznes dzied un katram ir kāda īpašā zvaigzne, tiešām ir, tāpat kā īpašā sniegpārsla no pārējām. Saulrieti ir skaisti, bet vai Tev tur kādreiz arī snieg? Pirmais sniegs ir tik skaists...

Ak, Mazais Princi! Kaut es varētu vienā dienā noskatīties vairākus saulrietus... Nē man nebūt nav skumji, tikai nedaudz savādi.

Bet kā ir Tavai puķei? Un kā jēriņam, vai kastīte jau nav par mazu?"