Par principiem

izstāstīšu jums patiesu anekdoti no savas dzīves:
Man ir daži principi, pie kuriem iespēju robežās cenšos turēties:
1-vienmēr un visur eju ar kājām
2-nekad nevienam nemācu dzīvot un nebārstos ar gudriem padomiem

pirms vairākiem gadiem atvedu savu astoņgadīgo dēlu, lai Rīgu viņam parādītu.Esam tikko kā lidiņā kārtīgi piestūmuši māgas un tagad velkamies pa barona ielu uz bērnu pasauli.Esam kādu pieturu ar kājām jau nošļūkuši, kad sīkais, redzot manu noskaņojumu,vāji cerīgi paceļ actiņas uz augšu un uzdod jautājumu, kuru citās situācijās viņš pat nemēģinātu velt pāri lūpām-
-Tēt! varbūt brauksim ar tramvaju?
-Labi, dēls, varam arī braukt( pusdienas bija tiešām pamatīgas un līdz tramvaja pieturai ir kādi pārdesmit metri)
-skrienam, tēt, tramvajs nāk!
un te nu es nolemju, ka pienācis laiks dēlam vienīgo reizi mūžā kaut ko gudru tomēr iemācīt,tāpēc autoritatīvā balsī noskaldu:
-"Dēliņ,-Sievietēm.. un tramvajiem pakaļ nav jāskrien, jo pēc piecām minūtēm nāks nākošais".
Dēls uz mani paskatās tā, ka skaidri redzams- saprasts,novērtēts un iegaumēts...Bet!! Tieši tajā brīdī mums garām aizgrab vecais 1905 gadā būvētais retrotramvajs: ar balkoniņu un apkalumiem.vēl saglabājies!viņš noteikti drīz sabruks.Mani pārņem doma, ka Raimondam ar tādu noteikti ir jāpavizinās,un varbūt ši ir vienīgā iespēja viņa mūžā to tagad izdarīt tāpēc nobļaujos:
-Skrienam!
un metos uz tramvaja pieturu.Apjukušais puišelis, klunkurējot man pakaļ, izdveš:
-Tētiņ,tētiņ,bet tu taču tikko teici, ka nav jāskrien!
-Šitam ir, šitam ir jāskrien ..
kad raušamies jau iekšā tajā retrobrīnumā,mana dēla caur smiekliem drebošā balss noskan pa visu tramvaju:
-Tēti??! Vai tik tev ar tām sievietēm nav tieši tāpat?

Tāds lūk stāsts. Tā es aplauzos.