Viņa
"Smieties ir labāk nekā raudāt. It sevišķi, ja nepalīdz ne viens, ne otrs."
(Ē. M. Remarks)
Es nekad netiku redzējusi tik vientuļu un skumīgu meiteni. Par spīti tam, ka viņa smaidīja, es redzēju to, kā Viņa iekšēji cieš.
Es vienkārši vienmēr esmu redzējusi cilvēkiem cauri. Nevis burtiski.. bet es bieži jūtu ko viņi domā. Un tas ir šausmīgi grūti, ka tu sēdi blakus cilvēkam, kas joko un runājas ar tevi, bet iekšēji.. es jūtu, ka Viņa sirds ir sāpju nomocīta. Tas ir šausmīgi, ka tu sēdi līdzās un nezini, kā lai palīdz...
Runājot par šo meiteni.. Viņa nekad nav vēlējusies, lai kāds Viņai palīdz. Un nekad nav darījusi neko tādu, kas aizdzītu projām Viņas mūžīgās skumjas. Daudzi jau saka, ka pie visa pierod Varbūt arī Viņa jau bija pieradusi.. varbūt Viņai jau viss bija vienalga?
Lai kā arī būtu, Viņa bija pārāk bēdīga un nelaimīga, ka nepamanīja desmitiem iespēju, kas aizslīdēja Viņai garām.. un ko nu?
(...)
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
optimiste | 19:32 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Mums ir kaut kas kopīgs. ;)
*BTW šis blog nav gluži par mani. (:
mandariins | 19:39 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
jāp, priecē ka neesmu vienīgā tāda (:
bikmanis | 20:19 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
"aizslīdēja Viņai garām" pareizi jau pateici - tas jau nenoziimee, ka vinjai traapija virsu. taapeec jau arii vinjai ir tik skumji.
ps. tas bija domas manas saskatiitaas tekstaa
RIANA | 20:40 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
tādu cilvēku ir daudz. "priraždjonnije aktjori" saucas. Cilvēkam ir grūti, bet viņš to neizrāda publikai... nevēlas, bet , varbūt, grib, lai viņu saprastu un pažēlotu!
smags gadījums .
piemēram es nevarētu savas emocijas noslēpt.. un arī nevēlos =]
Lilita | 21:03 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Nav jāslēpj savas emocijas (+ RIANA).
Man ir gadījies satikt cilvēku(s), kas it kā jautā, kas ir noticis, taču nevēlas dzirdēt, jo NEVĒLAS uzņemties atbildību. Un rezultātā mēs un tikai mēs paši zinām, kas ar mums notiek. Un tie, kuri patiesi gribētu dalīt bēdu, tiek atstumti līdzšinējās pieredzes dēļ.
Bet tāpēc mēs esam cilvēki - jūtīgi, emocionāli un galu galā: dzīvi. Un daudz lielākas iespējas baudīt dzīvi - ir baudīt to bez rāmjiem un sažņaugtām emocijām.
Tas tā - manuprāt.
mandariins | 22:06 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
ir cilvēki kas spēj savas emōcijas nospēpt, ir tādi kas nespēj
bet vispār visumā esmu atklāt cilvēks, tikai vienīgi savas iekšējās-tās ir piemēram ģimenes/draugu/sevis problēmas es vienkārši nesaku, vienkārši lieki neapgrūtināt citus cilvēkus utt
un jā "Man ir gadījies satikt cilvēku(s), kas it kā jautā, kas ir noticis, taču nevēlas dzirdēt, jo NEVĒLAS uzņemties atbildību." -arī man nācies tādus satikt, un lielākā daļa tādi ir mani draugi/paziņas ..
tā vot (:
bet nesūdzos, pagaidām viss labi
ievish | 22:16 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Autors nav nezināms - tas ir Ē.M. Remarks.
Bet šajā citātā runa īsti nav par emociju slēpšanu, bet ļautiņa attieksmi situācijā, kad nekas nav maināms. Ja no tavas bēdēšanās nekas nemainīsies, tad kāpēc rādīt skumju ģīmi? Tā cilvēks pats sevi iemin zemē un uzkrauj akmeni vēl virsū, neļaudams savā dzīvē ienākt pozitīvām emocijām. Protams, ka lielas sāpes vajag izraudāt, bet raudāšanai nav jābūt ilgstošai - pabēdājies - pietiek! Sāc dzīvot ar pozitīvu attieksmi ;)
optimiste | 22:27 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Paldies, ievish par autoru. (:
Shadow | 23:05 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
saakt ar Remarka citaatu - gudrs piegaajiens! :) tapec vien izlasiju rakstinu ;))
optimiste | 23:15 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Shadow, nu nebij domāts lai kādu tur baigi piesaistītu.. tā vienkārši sanāca. (:
Ariada | 19:29 23.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
hmm.man ir tāpat es vairāk smejos .nekā izrādu ka vairs nespēju.
krikia | 22:52 23.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Tik reti kuru interesē, ka vairs nevari pasmaidīt ... Tāpēc saņemos un ar smaidu! Tikai vienu reizi kāds, kurš neko nezināja, pamanīja, ka kaut kas patiešām nav labi. Varbūt tā daru arī tāpēc, ka tagad bieži vien žēlsirdība ir tik vien kā ļauns prieks...
mandariins | 19:22 22.09.2007 | Atbildēt uz komentāru |
ja godīgi-
es piederu pie tiem cilvēkiem, es smejos utt.. bet bieži vien iekšēji jūtos vnk slikti vai kā to aprakstīt, sāpju nomocīta..
bet man nevajag arī to lai cilvēki man palīdzētu-ja draugi, jā viņi ir mani draugi-lai cik dīvaini viņi nepamana to, ka jūtos ieksēji vienkārši draņķīgi.. varbūt pamana, bet neuzdrošinas prasīt.. tad arī es vienkārši nevēlos ar savām problēmām viņiem uzmākties, ai man tā pat labi-ja nepiekāpjās tad jā, mēdzu izkratīt sirdi,tikai tad kad tiešām cilvēks man vairākas reizes vaicā kas ar mani
persōnīgi man tā ir labāk (: es spēju tikt galā viena pati, vienkārši izraudos-un jau nākamajā rītā smaidu,smejos itkā viss labi
(:
tas tā