Šutka

Šodien piedzīvoju savu pirmo īsto kultūras šoku. Principā to jau varēja paredzēt, jo šis nebija mans pirmais brauciens uz Šutku, Skopjes daļu, kas pašlaik ir Eiropas lielākā čigānu apmetnes vieta – pēc dažādām ziņām ap 14 000 līdz 40 000 iedzīvotāju – un viena no retajām vietām, kur čigāniem ir pašu vadīta pašvaldība. Un tomēr tikai šodien pirmo reizi biju tik tuvu šejienes iedzīvotājiem un šī laikam bija manā dzīvē radikālākā cīņa ar aizspriedumiem – cīņa pašai ar sevi – starp vēlēšanos iespējami ātrāk tikt drošā un tīrā vietā un dezinficēt apģērbu, rokas, ādu, matus... un apziņu, ka tie taču tikai cilvēki, kuru pasaule nav tik pilna iespējām kā mūsējā un kuri audzināti citādāk.

Kopā ar brīvprātīgajiem no Francijas, Vācijas, Slovēnijas un Ungārijas devāmies turp ar ieceri noorganizēt tādas kā žonglēšanas nodarbības vietējiem bērniem un jauniešiem. Kaut arī nebijām veikuši nekādas reklāmas aktivitātes, jau pēc piecām minūtēm mums apkārt bija pilns ar maziem čigānēniem un dažiem ieinteresētajiem pieaugušajiem... Izrādās, bijām uzņēmušies sarežģītu uzdevumu. Vismaz divas reizes mani pārņēma sajūta, ka mazie bērni mani sabradās, un vismaz piecas reizes – ka saraustīs pa gabaliem. Viņi bija sajūsmā par pilnīgi visu. Vispirms mēģinājām parādīt viņiem, kā no baloniem un rīsiem izgatavot vienkāršas bumbiņas žonglēšanai. Un trīsdesmit bērni kļuva kā traki, lai dabūtu katrs pa bumbiņai. ”Molim te... molim te..” . uhhh... mums ar Juliette nācās katru no gatavajām bumbiņām sviest tālu prom, lai vienkārši varētu ievilkt elpu un paņemt balonu nākamajai bumbiņai, kad bērni ka traki metās tai pakaļ. Tad, lai izbēgtu no strauji tuvojošās klaustrofobijas lēkmes, nolēmu kaut ko pafotografēt. O... nē... mans Olympus izrādījās tikpat uzmanību saistošs kā rīsu bumbiņas un es tiku pie vismaz divdesmit hiperaktīviem modeļiem. Tai skaitā arī pie dažiem huligāniska paskata pusaudžiem ar (kā man likās) ļaunām sejas izteiksmēm un nāves simboliku uz apģērba un rotaslietām. Aizdomīgā izskata dēļ atteicos uzņemt viņu fotogrāfijas un mēģināju iejukt kaut kur citur pūlī. Laikam jau viņi neapvainojās, jo pēc brīža saņēmu dāvanu – nedaudz gotiska stila rokassprādzi. Ceru, ka to pieņemot, neesmu apsolījusi kādu apprecēt, jo dāvanu pavadošo tekstu maķedoniešu valodā tā arī nesapratu, bet precību piedāvājumi Šutkā ir visnotaļ izplatīta parādība :) Tagad žēl, ka neuzņēmu foto... varētu vismaz citiem parādīt. Katrā ziņā mūsu visnotaļ bezvārdu komunikācija beidzās ar lielāko Maķedonijā dzirdēto komplimentu, ka ”you are cool...”

Pēc divām stundām bijām zaudējuši visus spēkus un devāmies iedzert kafiju pie Džekija, brīvprātīgo drauga Šutkā, kurš dzīvo tikpat kā kartona namiņā ar vannu pagalmā... iepazinos ar viņa ģimeni. Atkal un joprojām šokējoši bija uzzināt, ka viņa brāļa jaunā līgava ir tikai 14 gadus veca.... ka niecīgajā namiņā dzīvo divas ģimenes, vairāk nekā desmit cilvēki. Šutka un dzīve tajā ir kaut kas tiešām pilnīgi citādāks no visa iepriekš redzētā. Nabadzīgas un aukstas mājiņas, vannas istabas māju pagalmos, sievietes, kas aukstā ūdenī un ar rokām mazgā milzīgus veļas blāķus, bērni, kas lietainā un aukstā dienā skraida apkārt basām kājām... Tai pašā laikā vērojamas atsevišķas pārspīlētas bagātības izpausmes ar milzīgām mājām un īpaši dārgām mašīnām... Tomēr cilvēki šeit šķiet laimīgi un priecājas par svešiniekiem, lai arī salīdzinājumā ar mūsu dzīvēm viņu dzīves apstākļi ir neiedomājami briesmīgi un iespējas ierobežotas tik ļoti, ka pat krāsains balons vai no rīsiem izgatavotā bumbiņa kļūst par milzu vērtību. Parēķināju, ka kamera, mobilais telefons manā somā un pati soma šeit varētu būt mazas mājiņas vērtībā. Vai vismaz pārtikas nauda veselam gadam ģimenei ar diviem bērniem. Bezmaz vai kauns palika.