Neapēd Ziemassvētkus..

Kāpēc tu man nestāsti pasakas par Karno ciklu? Kapēc savās pasakās ne reizi neizmanto ne Boilu, ne Mariotu par kādu no tēliem?

Es esmu laimīga. Es esmu laimīga. Es esmu ... - Jau 415. reizi viņa rakstīja uz netīrajām, dažviet atlipušajām tapetēm. – Velns parāvis, esmu! Es esmu laimīga – viņa histēriski iekliedzās un aizmeta melno zīmuli, ar kuru jau 415 reizes bija uzrakstīts apliecinājums laimei.

Kāpēc tavām pasakām vienmēr ir laimīgas beigas? Kāpēc Pelnrušķīte vienmēr tiek atrasta pēc kurpītes?

Es nedrīkstu raudāt, es nedrīkstu sevi žēlot – klusi pie sevis viņa čukstēja. To kā nekā viņai bija iemācījusi viņas māte. Māte patiesi godam meitai bija iemācījusi kā sevi mānīt dienu no dienas.

Kāpēc tu pasakas lasi, nevis stāsti? Kāpēc tavām pasaku grāmatām nav ilustrāciju?

Istaba smirdēja pēc pelējuma, dīvāns bija pievilcies mitrumu un spilvens, kas metājās uz grīda, izskatījās tā, it kā nekad nebūtu mazgāts.- Es esmu laimīga. Esmu! Viņa iesmējās, bet viņas smiekli bija bezjēdzīgi, nepiepildīti un asi. Viņa aizspieda ausis un nogūlās uz aukstās grīdas, pievelkot ceļus sev cieši klāt.

Kāpēc tu vairs nelasi pasakas? Kāpēc tu sadedzināji visas savas pasaku grāmatas.

Avārijas dienests viņu atrada pēc pāris dienām. Istaba bija slapja, iepelējusi un smacīga, bet tas neliedz notikt tam, kas bija noticis. Dabā neeksistē atgriezeniski procesi. Viņai nebija ne segas, ne maizes. Sienu rotāja frāze – Es esmu laimīga, kas joprojām bija kuplā skaitā – 415 reizes... Viņai uzsedza virsū baltu palagu.


Bet cilvēki lielveikalos kastēm pirka mandarīnus, nesa tos mājās un apēda Ziemassvētkus.