Neziņā.

Gribas ļauties brīvībai pa īstam... Un brīvība ir nevis tad, kad tu izvēlies starp drīkst un nedrīkst, bet starp drīkst un vēl vienu drīkst. Bet es taču nedrīkstu!!!!!!!!!!

Nu ja . Sāksim ar to ka varētu beigt sevi kontrolēt, izlabot visu pārdomāt, lai gan tomēr liekas neesmu no tiem prātīgajiem. Kā nekā svari 
Gribas ļauties brīvībai pa īstam... Un brīvība ir nevis tad, kad tu izvēlies starp drīkst un nedrīkst, bet starp drīkst un vēl vienu drīkst. Bet es taču nedrīkstu!!!!!!!!!!
Mēs paciešam pāridarījumus, norijam aizskarošas piezīmes, pielāgojamies partneriem, nogludinām asumus un ar to pašu krājam parādus, pašas sev.
Bet vai tas nav egoisms? Nedrīkst dzīvot nerēķinoties ar citiem? Kur ir tā robeža, ir jāpieņem kompromiss, bet ja kompromiss salauž pašu. Nodarīt pāri sev, lai citi neciestu? Dzīvot ar domu nākotnē? Bet nākotne jau ir tagad!!!! Tu par to sapņoji jau sen, pirms gada, diviem, pieciem. Protams, tagad ir pienākusi nākotne. Bet nē, tagad vēl ne, vēlāk. Tev nav drosmes un ir arī bail. Ko tu pēc tam darīsi kā tu dzīvosi? Tevi taču nosodīs. Un varbūt labāk nemaz nevar būt, pēc tam to nāksies nožēlot.
Tu atkal un atkal nonāc šajā punktā. Pirms diviem gadiem, pirms trim, pirms četriem. Agrāk bija tā biežāk. Bet tu taču saki, ka esi mainījusies un visiem uzsver, ka uz labo pusi. Bet patiesībā, man šķiet, tu vienkārši sevi vairāk kontrolē. Bet vai tas ir labi. Noglabāt savas vēlmes, emocijas, domās dziļi sevī. Atzīt tās par sliktām, nevajadzīgām, nosodāmām un dzīvot tālāk. Bet tas vis krājas, krājas parādi sev.
Bet ir taču atbildība! Tev ir jābūt atbildīgai par bērniem, par savu rīcību. Nedrīkst vadīties mirkļa iespaidā, lai gan šis mirklis ilgst jau sen.
Un šonakt sapnī tu atkal redzēji viņu. Tu zini viņš nemaz nav tāds kāds bija sapnī. Īstenībā viņa vietā var būt jebkurš, gandrīz jebkurš. Bet tās sajūtas no sapņa....
Vai dzīvot jauna sapņa gaidās? Vai realizēt to dzīvē? Bet dzīvē būs vilšanās.
Atceries, pirms mēnešiem diviem tu biji šajā pat vietā, bet otrā vietā bija viņš. Ar savām perversām domām un vārdiem. Bet nebija jau svarīgi, ko viņš teica. Bet tas, ka viņš to teica. Tas uzlaboja pašsajūtu, radīja tauriņus vēderā. Pēc tam bija atkal sirdsapziņas pārmetumi, lai gan nebija izdarīts nekas slikts. Vai tomēr?
Ja tagad tev šajā pat brīdī būtu iespēja tu to izmantotu? Runa jau nav par seksu. Pietiktu arī ar apskāvienu. Tev laikam trūkst uzmanības?
Bet tik ļoti gribas raudāt, bet par ko? Par nepiepildītām vēlmēm, par neziņu, kā būtu pareizāk.
Tu stāvi krustcelēs un lai kur tu ietu, tu atkal nonāc tur pat. Tik ļoti gribētos lai kāds pasaka kā rīkoties. Lai kāds pasaka ka drīkst.
Tik ļoti bail ir zaudēt visu pierasto, visu pazīstamo. Un ir vēl arī nauda. Kuras nav.
Nekas jau neatliek, jo īstenībā jau nav izvēles. Jāturpina tā kā ir.