Kāpēc nav tā kā vajadzētu būt?

Šodien iekšēji sakliedzos uz visu apkārtējo pasauli. Tad es paguvu nobirdināt pāris asaras sabiedriskajā transportā, bet tajā pat brīdī mudīgi arī saņēmos. Un kas gan tam visam ir par iemeslu?

Elementāri...sakliedzos uz cilvēkiem, un saraudājos jo nesadzirdēja neviens. Skatos es uz tām sejām apkārt un nesaprotu, vai patiesi es vienīgā to redzu?! Kaut viena patiesi laimīga sejas izteiksme vīdētu tajā pelēkajā masā! Tāda sajūta, ka cilvēki katru dienu ceļas no rītiem, lai dotos katorgā. Pilni neapmierinātības un īgnuma, ka gribas viņiem sejā iekliegt, ka nav taču nemaz tik sūdīgi, kā tu to tagad pataisi! Un tad ir atkal tādi, kas lepni pacēluši savus degungalus, baksta tos viņiem neaizsniedzamos mākoņus. Smiekli nāk! Nu ko tu vēlies pierādīt - vai tad mēs savā starpā sacenšamies, vai tad mums ir kaut kas jāpierāda vienam pret otru?! Tāda sajūta, ka esmu kara laukā, un katrs ir gatavs uzklupt, ja iejauksies viņa privātajā telpā. Sasodīts, pat zvēri mežā dzīvo pēc citiem principiem...a kas ir šie par principiem? Vai tas īgnais cilvēks pats pat ir spējīgs atbildēt?

Atcerējos tās dažas dienas, kuras es pavadīju Dienvidtirolē. Tas bija pavasaris. Itālijas klimats man vispār šķiet dievīgs jebkurā gadalaikā. Kaut kas starp dienvidiem un kaut kas starp ziemeļiem. Bijām norezervējušas viensīcu jau priekšlaicīgi. Gribējām kaut ko patiesi foršu, fifīgu un tipisku Dienvidtirolei. Trāpījām. Kamēr izčammājāmies pa visām apstāšanās vietām, un jaunajiem ceļiem, tumsai iestājoties mēs sākām ripot pa serpentīniem augšā kalnos. Divi pārbijušies sievišķi, kas tramīgi turas pie klints malas, un ar vēl tramīgāku skatienu veras otrpus ceļam, kur pat neskatoties uz tumsu, apzinamies, ka lejā ir viens dziļš tukšums...un tad ceļš pēkšņi kļūst taisnāks. Iebraucam mazā pilsētiņā un navigācijas sistēma brēc, ka esam atbraukuši. Izkāpju ārā, un rodas sajūta, ka esam kaut kādā mirušas viduslaiku pilsētiņas sirdī. Atstāju māmiņu un dodos meklēt viesnīcu...iznāku mazās pilsētiņas galvenajā laukumā...priekšā paveras skaistum skaista maza, bet varen veclaicīga baznīca, ar kapsētu turpat aiz nožogojuma. Laukuma vidū čalo strūklaka. Apkārt rindojas mazas un slēgtas bodītes. Beidzot atrodu viesnīcu, kura turpat vien ir. Mūs smaidīgi sagaida un galdā liek lielum lielu plati ar sieriem, proščutto, svaigi ceptām maizēm...un kā gan bez vien viņiem zināma sarkanvīna glāzes. Viss ir apdarīts kokā, miniatūrie gaitenīši, ejas un vestibili, kur pie sienām paveras simtiem glezniņu un fotogrāfiju. Tik daudz dažādu skaistu nieciņu.
No rīta apstulbstam...pie brokasta galda konstatējam, ka mums pretī veras milzīgie Alpi. Tāda kā butaforija... Ēdam klusējot, bet zinam, ka katra no mums vienkārši ļaujas baudai...baudam to mieru un nesteidzību. No Itālijas nāk slow life un slow food principi. Viņiem tīk dzīvot nesteidzīgi, bet protams, ka arī ne visās Itālijas daļās... Un nav jau brīnums, ka viņiem vienā ēdienreizē tiek nogaršoti vismas 4-5 ēdieni. Viņi lēnām pāriet no aperatīva, tad uz nākamo ēdienu un līdz nobeidz ar kādu treknu desertu. Dažreiz tas var ievilkties dažas stundas, niekojoties ar vietējiem vīniem un tērgājot ar kaimiņiem. No brokastīm viņi lēnām pāriet uz pusdienām, tad no pusdienām uz vakariņām...
Pēc brokastīm iznācām tajā pašā laukumā, kur iepriekšējā naktī biju pirmo reizi iepazinusies ar šo burvīgo vietu. Tagad pilsētiņa lēnām atdzīvojās. Vietējais bodnieks ar piena tačku, klabinot riteņiem, piestāj pie katras bodītes. Raibi zaļais baznīcas dakstiņa jumts tik jauki papildina debesu zilo dzestrumu. Tur pa naktīm neviens neko nevāc nost no skatlogiem. Lieli un mazi puķu podi rindojas turpat pie veikalu logiem. Mazliet tālāk nost stāv kartupeļu maisi un tomātu kastes. Nevienam neienāk prātā nospert vai izzagt kaut ko no tā visa skaistuma un labuma...kāpēc pie mums tā nav? Kāpēc es katru rītu braucot uz darbu, redzu vismaz divas pieturas, kurās ir izsisti stikli?!?!
Kāds dudina ar savu traktoru pa vīnogulāju laukiem. Samiedzu acis no saules, un pamanu, ka aiz traktora tālumā vīd liels senlaicīgs cietoksnis. Liekas, ka tas ir mazs spēļu namiņš tur tālumā...
Uzkāpjam baznīcas kalnā... sēžam uz soliņa un baudam kalnu burvību. Kāpēc šeit mums visapkārt ir tā agresija un vēlme pakļaut apkārt esošās lietas? Vai, ja kādu dienu mums būtu iespēja dzīvot tādā harmonijā, kā tur, vai mēs nemēģinātu pakļaut gan tos pašus kalnus, tās pašas lejas...?
Tur cilvēki ļaujas dabai un tās varenībai. Neviens neiedomājas tai darīt ko sliktu. Tu esi tikai knislis, toties laimīgs knislis, jo tev ir ļauts tur pabūt. Ieraudzīt un pasmelties saujiņu no tās visas bagātības, kas tik ļoti mums pietrūkst šeit.

Ceļamies un dodamies iemalkot aukstu vietējo alutiņu un uzkost proscuitto...pie kājām sadaras pilns ar mazām kalna kaziņām. Zvaniņiem trinkšķot tās nāk draudzēties. Viena smieklīgi beržas gar baznīcas mūri, jo gaidot mazos kazlēnus, viņai niez puncis...idille - kāpēc neesi sasniedzama šeit?