par laumiņām

aukstā, aukstā ziemas vakarā, viņa ir viena mazā laumiņa..

ko viņa gaida?
vai īpaša brīnuma?
trīcot no aukstuma trauslajiem spārniņiem, viņa lūdz pasaulei, lai viņu kāds sasilda...
apledojusi mazā patiesāsizsniņa...
auksti rīti sārmu laiks!

vai kas tur tālumā?... gaismiņa?
kā naktstauriņš lido uz turieni mazā laumiņa, nezinot cik nežēlīga mēdz būt pasaule siltumā..
piesargies maziņā..

un tā viņa lidoja...lidoja..lidoja. ..
un liktenis ausi viņai čukstēja: " nenāc tuvāk mazā Laumiņa. Tā nav parasta...tā svilina!"

Solijās mazā Laumiņa, bet līdzko siltāks palika ..
"Tuvāk...tuvāk.. " viņas sirds palūdza..

un Laumiņa lidoja..lidoja klāt.
ak vai tiešām svilina, dedzina!

apsvila spārni, apdega sirds. Knapi alika dzīva!

tikai viens jautājums manā galvā virmoja:
kāpēc atkal uz to pusi laumiņa lidoja?