par Ziemassvētku sajūtām....

Sniegpārsliņa vizuļoja pa gaisu kā maza taantīga balerīna, kas noklīda no krāšņās sapņu skatuves. Tā pieskārās manam pirksta galiņam un izkusa. Nē tā nenomira. Tā vienkārši pārauga savu sniegpārsliņas vecumu un pārtapa udens pilītē. Arī jauks radījums. Vai ne?
Šajos Ziemassvētkos tā bija vienīgā sniegpārsliņa, kas aplaumoja pasauli ar savu klātbūtni. Neviens viņu neredzēja. Es šoreiz biju neviens.
Es esmu kaut kas!

Kur ir Ziemassvētku sajūta?
Varbūt tā nemaz nav pazudusi. Varbūt tā ir pāraugusi sevi un tā ir savādāka.

Viss var būt. Vai ne Džozefīne?