kad zvaigznes krīt uz galvas.

Dažreiz es sapņoju par to, ka es esmu sapnis, bet tā kā man ir bail no tumsas, tāpēc es atveru acis, lai tās varētu atkal satikties ar gaismu.

Dažreiz es skatoties kā mākoņi lēni slīd pa debesu plašumu un gribās būrt tur, kopā ar tiem un lēni slīdēt mainot savu formu un rosināt mazu bērnu un mazu pieaugušo fantāzijas, kuras lidotu man līdz, kā rozes lido uz skatuves, bet es ar abām kājām stāvu uz zemes un man ir ērti. Tas laikam tāpēc ka tur aukšā ir aukstāks gaiss, un es esmu no tiem cilvēkiem, kas atrod silt ako vietiņu, un laikam tā paša iemesla dēļ es stundāp ilgi sēžu uz palodzes, vērojot kā plaukst ledus puķe, nevis eju arā un apledoju pate.

Man kā normālam cilveēkam vēlēšanās ir pretrunā viena ar otru.
paradoks?!

Nē vienkārši cilvēks ir būtne, kas grib VISU sev.
bet dažreiz cilvēks vienkārši grib visu SEV.

vaina nav mūsos(tā ir tikai kārtēj ā egocentriskā modīgā doma), vaina ir apkārtējos(un arī šī ir egocentriska doma, bet tā nav modē).