Vientuļā vilka dziesma

Šonakt atvēru logu un uzmanīgi ieklausījos - tālumā vilka dziesma skanēja!

...

Kas tas džūksni, tik nemājīgs un salts,
Kas tas par klusumu, kas par svešumu?

Kurp esmu nonācis, dzenoties tev līdz?
Vadātāj!

Kur mani brāļi un māsas, ar kuriem rotaļās iets,
Kur tie lauki, kur izskrieties, kalni, kur uzrāpties?

Kur tās gaismas, kas novakarē aicina,
Tie plašumi, tās dziesmas, plašās atbalsis?

Kur svaigā rīta smarža un lietus peļķes garša,
Kur tā peles ala un kraujas mala?

Kas tās ēnas, kas te šaudās un klīst –
Ne uzrunāt, ne tās rokā sadzīt var...

Kas tie par ērmiem, kas akačos klusām dīc,
Kaklā akmens tiem sīksts, lēnām tie slīkst.

Kas tās par takām, uz kurām kājas var aplauzīt,
Kas tie par celmiem, ērkšķu biezokņiem...

Kas tas par gaisu, kurā balsis tik smok,
Un mirst, atskaņas nerodot.

Kam es maldos šajā mežā vietuļajā, ērmotajā?
Kam esi vedis še mani, Vadātāj?

Vadātāj!

Kur pazudi, Vadātāj!?