Kad jāmeklē debesis peklē...

Dzīves pabērns staigā pa pilsētas tukšām ielām, spārda akmeni. Pasaules apbižotais, dzīves izdrāztais, bet tomēr cēlais un neatkarīgais iet pa pilsētu naktī un spārda akmeņus. Zvērē un pielūdz savu brīvību.

Aicinājums atgriezties mājās izpēln...jo pabērnam nav māju, pabērnam ir brīvība...Dzīves izaicinājumi, sapņi, miega trūkums, nogurums, bet tas viss ir nieki, ja ir miers un brīvība.
Pabērnam ir daudz draugu, bet viņš neņem no tiem naudu. Nauda patiesi sabojā šo draudzību, tāpat kā jebkuru draudzību. Pabērns sapņo par greznām ballēm, par vakarkleitām, par martini glāzēm... glāsmainu spīdumu acīs. Pasaule vēl joprojām ir skaista, lai arī tā ir pagriezusi pabērnam dibenu. Nezin’ no kā visi tā baidās? Pasaules dibens taču arī izrādās ir saulains. Saulains ir viss. Ja vien sniegs nebūtu slapjš un nemērcētu kājas, tad arī sniegs būtu pasaules saulainais dibens.
Pabērns dodas mājup no darba...ar kājām. Naudas pietiek maizes gabalam ķešā un kādai makaronu sīkpakai. Gulēt nevilšus gribās, bet nedrīkst. Nedrīkst. Nedrīkst. Vēl ir jāpaveic tas mazumiņš, tā nelielā daļiņa no sapņa. Saliekot visus mazumiņus kopā – sapnis būs piepildījies, tāpēc cītīgi liekams pabērnam šis daudzstūrainais sapņa klucītis.
Pabērns ir viens. Bet vai patiesi ir laiks par to domāt? Nē! Pat gudras grāmatas nav laika lasīt, bet tik ļoti gribās. Ļoti, ļoti gribās izdarīt kaut ko priekš sevis.
Ceļš tuvojas tuvāk „mājām”. Vēl joprojām veikalu skatlogos atblāzmojas mēness. Pabērns mīl pilsētu naktī. Ehh...ja vienīgi nebūtu tā slapjā sniega un nesaltu kājas...
Pieklīdis suns prasa pēc desas, bet pabērnam nav nekā – vien maizes gabals, ar ko padalīties ar nejaušo ceļabiedru. Šiem abiem daudz kas runājams un daudz kas klusējams. Bet viņi kopīgi bauda pasaules dibena sauli. Pabērns smaida. Pabērns meklē debesis peklē. Ja pekle ir pilsētas asfalts, tad pabērns staigā 5 cm virs tā, bet tas nelīdz, kājas šā vai tā ir slapjas.
Ir Ziemassvētku laiks. Doma laukumā stāv vientuļi egle. Pabērns klusām domās tai pieskaras, tagad egle vairs nav viena. Lai arī bērnība beigusies, ticība brīnumiem un visādām enģeļainajām lietām tomēr nezūd. Šī ticība ir neizsmeļama, tāpat kā Dievs nav miris (viņa vienkārši nav, jo neviens nav ļāvis tam piedzimt).
Pabērns rotaļājas ar izjūtām, pabērns ignorē ieskrāpētās sāpes. Pabērns klausās gaisīgu mūziku un sapņo. Pabērns neraud. Pabērns klusē un smaida. Notikumu burzmai ir izdevība pabērnam iespert ar kāju un iegrūst ar seju sniegā, bet pabērns smaida.
Pabērns skumst pēc sava rudā kaķa...Vai tā bija maksa par brīvību? Nu nekas! Ziemassvētki paies un skumjas pēc rudā brīnuma arī – kā nekā ģimenes svētki domāti ģimenei -> šajā gadījumā pabērnam un rudajam mincim.
Nekad neesi šajā pasaulē viens, jo pasaulē snieg! Un pabērns vairs nav viens. Pabērnam ir arī draugi. Ne tikai sniegotie vīriņi, bet pavisam īsti draugi.
Pabērnam arī mīlestība...bija. Kaut kad sen saulainā bērnībā bija, kad vienmēr kāds deva silto plaukstu. Kad kāds kādu vienkārši mīlēja. Tā naivi un kaislīgi...
Kādā sniegotā sestdienas rītā viņi tikās atkal. Daudz runāja – kā iet vispār un kā citādi. Pabērns klausījās, smaidīja, klusēja...Pabērna mīlestība bija sadegusi secen, bet pārāka bija vēlme pēc siltās plaukstas. Jā! Šorīt! Sēžot uz soliņa, pretī Vērmaņdārzam visbeidzot pabērns teica: „Skūpsti mani! Tā maigi un bez saistībām.”
Lai skan zvaniņi. Bet pabērns smaida...