Sapnis kurš pārvērtās.

Un ko man tagad darīt, ja es gribu iemīlēties, bet nav cilvēka kurā? Nav ne mazākās nojausmas kur tādu meklēt, bet vajag. Vajag tā, it kā tā būtu kāda vajadzība – mīlēt obligāti. Gribas saskatīt tās mīlestības prieka pilnās baiļu acis. Sajust tos tauriņus vēderā un uz savām acīm uzlikt tās rozā brilles. Iemīlēties.. Bet es iemīlēšos, atradīšu cilvēku kurā, bet gribas saņemt to pašu atpakaļ. Saņemt atpakaļ mīlestību. Un tāpēc bail iemīlēties un to pateikt, jo negribas tikt atšūtam. Negribas iet sēdēt tajā istabas stūrī un vainot sevi, ka esmu pie visa vainīga. Kaut arī.. būtu gan es vainīga. Es iemīlējos, bet nesaņēmu atpakaļ to pašu. Tam otram cilvēkam es nedrīkstu un nevaru likt iemīlēties manī. Ja nē, tad nē. Nav lemts. Vai varbūt tomēr citreiz? Pag, pag.. tad man priekšā piesteigsies kāda cita. Nē! Tagad vai nekad! Un tad es mēģinu.. Viens solis, otrs solis trešais, ceturtais un es jau stāvu viņa priekšā. Jau grasos teikt tos trīs maģiskos vārdus, bet tā vietā pasaku trīs ierastos – Kā tev iet? Izgāšanās! Es nesaņēmos un parādīju sevi no muļķes puses. Un tomēr atstāju labu iespaidu. Nezinu kā, bet vakarā saņemu īsiņu no viņa, ka patīku viņam. Jutos pārlaimīga un nezināju ko darīt. Šķita, ka esmu 10cm virs zemes un lidoju. Tā bija ideāla sajūta. Tāda neaprakstāma. Šķita pārāk perfekta, lai būtu patiesība, bet tomēr bija gan. Viss notika tieši tagad un ar mani! Jā! Ar mani kaut kas labs arī notika. Prieks, laimes sajūta..
Un tad es pamodos no sava sapņa.. Un tad man atkal uzmācās šī doma, ka es neesmu nevienam vajadzīga. Bet tomēr.. vakarā mans sapnis pārādijās īstenībā. Un tad tiešām šķita – 10cm virs realitātes. Prieka acis un asaras. Rozā brilles, tauriņi vēderā. Viss, kā vajag. Laime.. ♥