Bērnības balss

Atkal jauna diena sākas ,kā jau lielākā daļa dienu,bērnu "noformēšana" uz skolu uz dārziņu.Tas tāds haosa mirklis.Steiga un kņada.Bet tad iestājas nosacīts klusums.
Pārņem skumjas par aizgājušo bērnību.Laikam taču apziņa, ka kļūstam vecāki un atpakaļ ceļa nav.Laiks tik strauji skrien uz priekši.

Vēl šodien atceros to bezbēdīgo laiku,kad opis pie rokas veda uz bērnu dārzu.Brauciens ar tramvaju vesels notikums,sevišķi ja vēl biļetīti varēja izkompostrēt.
Pa ceļam uz dārziņu bija kāds liels nogāzies koks,kura dobumā vāverīte katru rītu konfektes atstāja.Ak kāds prieks un sajūsma.Un tik jauki ar opi patērzēt bija.
Bet dārziņā dusmīgā audzinātāja,liekas ka Irēna vārdā.Vēl šodien atceros viņas seju,un tumšo virtuves skapīti,kurā lika sēdēt tiem , kas nogrēkojās.
Bet tas jau nekas, ja vari satikt draugus.Divas Ilonas,Vinetu,Andri un citus.Ar dažiem vēl skolā vēlāk kopā mācījāmies.
Atceros izlaidumu dārziņā.Mamas un omes centās kā nu prata,no vienāda auduma,sarkana ar baltām magonēm, šudināt kleitiņas.
Bet tās jau vairs tikai atmiņas,bet realitātē vedod bērnus uz skolu un dārziņu domā:'Ak laimīgie,izbaudiet šo burvīgo laiku!"
Apziņa cik bija jauki nāk tikai tad,kad tas pārvēršas par atmiņām.Un ja reiz domāju,kaut ātrāk izaugtu,kaut ātrāk skolu pabeigtu,kaut ātrāk,ātrāk,ātrāk....... ..,tad tagad gribas kliegt STOP!Apturiet laiku,kaut mazliet!Un izbaudiet visu kas dots,jo otreiz tas vairs nebūs.