Mūsdienīga pasaciņa.

Pasakas ir un būs, tikai vai mēs spējam tās izjust..
[foto Nude]

Viņš turēja viņu savās skaistajās un spēcīgajās ķetnās, eleganti rīkojoties ar skalpeli, ļaujot asarām pa to notecēt. Ķirurgs no dabas. Daiļā Venēras skulptūra ļāvās tikt veidota pēc viņa gribas. Viņa negribēja ienīst, bet naids bija vienīgais, ko tas atstāja tam visam nopakaļus. Majestātisks, ar dimantu rētām izrotāts bija viņas ietērps. Cēlā stāja robežojās ar stereotipa uzturēšanu tautas acīs. Dvēsele bija saplosīta, un, ja kāds ielūkojās tās dzīlēs, varēja samanīt, kā zirnekļu tīkliem izaustu pavedienu mudžekli, kas haotiski tur mita, ik pa brīdim caurvējā iešūpojoties. Sāls līdz ar vēju bija samaisīts un izsmēja rētas, laiks vilkās kā nebeidzama karavāna mirāžas veidā. Skatiens klejoja meklējot atbildes, uz kurām jau pirmsākumā bija atbildēts. Drebulis mocīja cilvēkbūtni. Interesi noslāpējot, viņa devās pa straumi līdz ūdenskrituma apmalei,. Kritiens nebija jūtams šim samocītajam un atrofētajam prātam. Tilpnes apakšā iekš šķirsta tika guldīta sirds ar solījumu tur palikt, līdz liktenis to saspers, noņemot lāstu. Asinīm un asarām rakstītais vīstoklis ar līgumu apņēma salauzto dārgumu, solīdams to sargāt uz mūžiem. Vēl kādu laiku viņa uzkavējās, aplūkojot savu cilvēcības pierādījumu, no kura šķīrās uz nenoteiktu laiku. Lēni un negribīgi uzpeldēja bezsirde, un izkāpa krastā, kur stāvēja jaunās dzīves ekipējums. Zelta bruņas un Porche. Bikli atskatoties uz padarīto un vilcinoties iet uz priekšu, viņai uz pleca nolaidās pūce, kā zīme, ka nakts ir viņas sabiedrotais, apsolot slēpt vājumu, kas no sirds radiācijām varētu uzplaiksnīt. Āda pārtapa dimantā, ikkatram atsitoties, neļaujot tikt tuvāk. Saulesbrilles noslēpa teju izraudātās acis, un, dekoltē novērsa uzmanību, neļaujot nevienam uzminēt par ekstrēmajām pārvērtībām…