Es gribētu būt ceriņkrāsas violetais krītiņš.

Sajūta gluži kā filmā, kad tu ej pa nomaļu, pamestu ciematu, daudzstāvu māja ar izsistiem logu stikliem un izrautiem rāmjiem. Mazliet paradoksāli, bet tā skrienot līdz rozā ceriņkrūmam, es sajūtos patiesi kā filmā un vairākkārtīgi pametu skatu uz aizmuguri, vai tiešām tur neiet neviens, filmās parasti taču kāds uzrodas.. Bet nē! Ne šinī! Ne manējā! Pūta vējš, krūmiem zarus raustīja no rietumiem uz austrumiem, bet vējš šķita pat silts, debesis bija bargas, gluži kā no melnbaltā kino, kad mākoņi ir savilkušies kopā un raujas viens otram virsū, bet ceļš bija brīvs, ceļš bija vaļā. Skrienot pirmo ceļa posmu, gaisā virmoja lillā un balto ceriņu aromāts, kas ir daudz patīkamāks par visiem dārgajiem parfīmiem Rīgas glaunākajos veikalos.
Pūta vējš, krūmiem zarus raustīja no rietumiem uz austrumiem, bet vējš šķita pat silts, debesis bija bargas, gluži kā no melnbaltā kino, kad mākoņi ir savilkušies kopā un raujas viens otram virsū, bet ceļš bija brīvs, ceļš bija vaļā. Skrienot pirmo ceļa posmu, gaisā virmoja lillā un balto ceriņu aromāts, kas ir daudz patīkamāks par visiem dārgajiem parfīmiem Rīgas glaunākajos veikalos
Dažre
Sapin manos matos bizes, tikai divas un ne pārāk ciešas! Kad tu pazīsti katru smilšu graudiņu, kas tev stājas ceļā – tā ir mīlestība! Jo tu esi katru to ievērojis un novērtējis. Dažreiz pienākums liedz darīt to, ko vēlas sirds, un nekas cits neatliek kā būt apzinīgam un darīt apsolīto, kas neļauj izkāpt no autobusa, kad vēl nobraukta tikai viena pietura un doties tur, kur tavas atmiņas glabājas, kas šķiet skaistākas kā bijis īstenībā, varbūt Elīnai Zālītei ir taisnība, ka savās atmiņās mēs esam subjektīvi un idealizējam pagātni, bet kāpēc gan to nedarīt? Bet es braucu deviņas pieturas un desmitajā kāpju ārā no pustukšā autobusa, gan būs laiks citreiz atmiņām, kad pienākuma slogs būs zudis, un reiz tas zudīs vai arī es iemācīšos spītēt pretī tam un kaut reizi darīšu tā kā sirds vēlas un skriešu ārā no autobusa, jo es tā gribēšu un iešu tur, kur manas atmiņas arhīvos un muzejā glabājas.
Es nākotnē nebūšu nedz arhivārs, nedz muzeja darbinieks, jo man ir alerģija pret putekļiem, par laimi atmiņas neglabājas vien pieputējušās grāmatu lappusēs, bet gan arī cilvēku domās, acu skatos un sejas vaibstos.
Rozā, lillā un baltie ceriņi, tie ziedēja pirms manis un ziedēs arī pēc manis un aizvien smaržos labāk kā snobu pirktie smaržūdeņi. Priecājies par to, kas tu esi un kas tev ir, bet ak... Redzi arī pasauli, kas tev ir apkārt. Tas viss nav nedz melnbaltais kino, nedz krāsainā filma, tā ir tava un citu ikdiena.