Es gribētu būt ceriņkrāsas violetais krītiņš.

Sajūta gluži kā filmā, kad tu ej pa nomaļu, pamestu ciematu, daudzstāvu māja ar izsistiem logu stikliem un izrautiem rāmjiem. Mazliet paradoksāli, bet tā skrienot līdz rozā ceriņkrūmam, es sajūtos patiesi kā filmā un vairākkārtīgi pametu skatu uz aizmuguri, vai tiešām tur neiet neviens, filmās parasti taču kāds uzrodas.. Bet nē! Ne šinī! Ne manējā! Pūta vējš, krūmiem zarus raustīja no rietumiem uz austrumiem, bet vējš šķita pat silts, debesis bija bargas, gluži kā no melnbaltā kino, kad mākoņi ir savilkušies kopā un raujas viens otram virsū, bet ceļš bija brīvs, ceļš bija vaļā. Skrienot pirmo ceļa posmu, gaisā virmoja lillā un balto ceriņu aromāts, kas ir daudz patīkamāks par visiem dārgajiem parfīmiem Rīgas glaunākajos veikalos.

Pūta vējš, krūmiem zarus raustīja no rietumiem uz austrumiem, bet vējš šķita pat silts, debesis bija bargas, gluži kā no melnbaltā kino, kad mākoņi ir savilkušies kopā un raujas viens otram virsū, bet ceļš bija brīvs, ceļš bija vaļā. Skrienot pirmo ceļa posmu, gaisā virmoja lillā un balto ceriņu aromāts, kas ir daudz patīkamāks par visiem dārgajiem parfīmiem Rīgas glaunākajos veikalos.
Dažreiz nepamet sajūta, ka tu esi kā pītām saitēm piesiets tur, kur tu pazīsti ik akmeni un ik pēda uz asfalta šķiet kā pazīstams glāsts, tā nav tikai bērnība vai iedomāta realitāte, tā ir sajūta, ka esi mājās, kaut vai tu ej blakus graustam bez logiem un tam uz jumta aug smalki bērzi, gluži vai kā Semiramīdas gaisa dārzi latviešu gaumē. Kad tu lauz ceriņus, tev šķiet, ka tu izdari noziegumu pret ceriņkrūmu, varbūt tev tā nešķiet, jo tas jau ir pilnīgi un galīgi atkarīgs no tā, cik ļoti tu esi iemīlējies dabā un nevar taču no katra prasīt, lai tas iemīlas dabā un staigā kā apreibis no šīs reibinošās mīlestības, pietiktu vien ar cieņu, un tas tikai būtu saprātīgi prasīts – cieni dabu, jo cilvēks taču arī ir daba, bet nē, ne jau tikai cilvēku jāciena, bet visu dabu kopumā. Norāvi ceriņus – uzdāvini tos kādam vai aiznes ieliec mājās vāzē, tikai nenomet tos pēc pāris soļiem, pat tad ja arī tos vēl nemīli, kas zina, varbūt iemīlēsi!
Sapin manos matos bizes, tikai divas un ne pārāk ciešas! Kad tu pazīsti katru smilšu graudiņu, kas tev stājas ceļā – tā ir mīlestība! Jo tu esi katru to ievērojis un novērtējis. Dažreiz pienākums liedz darīt to, ko vēlas sirds, un nekas cits neatliek kā būt apzinīgam un darīt apsolīto, kas neļauj izkāpt no autobusa, kad vēl nobraukta tikai viena pietura un doties tur, kur tavas atmiņas glabājas, kas šķiet skaistākas kā bijis īstenībā, varbūt Elīnai Zālītei ir taisnība, ka savās atmiņās mēs esam subjektīvi un idealizējam pagātni, bet kāpēc gan to nedarīt? Bet es braucu deviņas pieturas un desmitajā kāpju ārā no pustukšā autobusa, gan būs laiks citreiz atmiņām, kad pienākuma slogs būs zudis, un reiz tas zudīs vai arī es iemācīšos spītēt pretī tam un kaut reizi darīšu tā kā sirds vēlas un skriešu ārā no autobusa, jo es tā gribēšu un iešu tur, kur manas atmiņas arhīvos un muzejā glabājas.
Es nākotnē nebūšu nedz arhivārs, nedz muzeja darbinieks, jo man ir alerģija pret putekļiem, par laimi atmiņas neglabājas vien pieputējušās grāmatu lappusēs, bet gan arī cilvēku domās, acu skatos un sejas vaibstos.
Rozā, lillā un baltie ceriņi, tie ziedēja pirms manis un ziedēs arī pēc manis un aizvien smaržos labāk kā snobu pirktie smaržūdeņi. Priecājies par to, kas tu esi un kas tev ir, bet ak... Redzi arī pasauli, kas tev ir apkārt. Tas viss nav nedz melnbaltais kino, nedz krāsainā filma, tā ir tava un citu ikdiena.