Diendusa.
Bija laiks, kad es mēdzu ļoti daudz gulēt - šī vārda vistiešākajā nozīmē.
Kad pildīju skolotājas pienākumus, tad pēc darba, diendusa škita kā pilnīgi saprotama lieta. Pamostoties, es jau gaidīju brīdi, kad varēs atkal iegulties savos pēļos un ļauties miega peļu valdzinājumam.
Tam, saprotams, bija savi iemesli. Šobrīd, atskatoties uz šo apsēstību, es to varētu nosaukt par neapzinātu bēgšanu no realitātes. Neapzinātu tāpēc, ka nejutos tā it kā man būtu slikti reālajā dzīvē, bet tomēr kaut kas vilktin vilka mani uz šo imagināro pasauli, kur es varēju būt jebkurš personāžs sevis pašas veidotā uzvedumā un mainīt to pēc saviem ieskatiem cik vien bieži man tas ienāk prātā. Mana spēle, tā sacīt, un mani noteikum
Sā
La
Bet vajadzība sapņot, protams, neizpaliek. Līdz ar to daudzi šie tēli tiek skatīti ar atvērtām acīm un izdzīvoti realitātē. Diemžēl tie vairs nav gan tik spilgti, bet esmu pieticīgi samierinājusies priecāties par to pašu sīkumiņu, kas tagad man ir atvēlēts.
Tā nu reiz manā acu priekšā pavīdēja kāds tēls...n
Jā, tātad mans tēls atradās operā, bet ne gluži tā kā Jūs domājat. Vēlā rudens vakarā, sēžot mašīnas aizmugurējā sēdeklī, es pavirši klausījos vecāku sarunā par kādu viņiem būtisku tēmu. Braucām garām Brīvības piemineklim un strauji tuvojāmies Nacionālās operas ēkai. Jau no tāluma, es saskatīju daudz mašīnu, vēl vairāk cilvēku - solīdus kungus un dāmas, kuri bija iznākuši uzpīpēt drēgnajā laikā izrādes starplaikā. Sievietes skaistās vakarkleitās trīcēja no aukstuma, dzestrā gaisa apņemtas.
Bet tas viss...tas viss mani atstāja vienaldzīgu.
Pavērsu savu skatienu uz operas balkonu, kas ir virs ieejas. Jā, un tieši tajā brīdī es ieraudzīju Viņu – vienu no saviem noklīdušajiem tēliem, kas šobrīd rotājās visā savā diženumā manu acu priekšā. Tā bija vārdiem neaprakstāma skaistuma sieviete. Ja godīgi, man viņas sejas vaibsti sen jau ir pagaisuši no atmiņas, bet zinu, ka tajā brīdī viņa man šķita tik ļoti krāšņa, ka manas sajūtas sāka līdzināties dievbijīgām. Kaut arī uz stalto kolonnu fona, sieviete izskatījās nožēlojami maziņa, tomēr viņas radītais tēls bija daudz plašāks un neaptveramāks. Viņa stāvēja baltā vakarkleitā, un viņas atkailinātos plecus glāstīja vējš. Sieviete netrīcēja un viņa nejuta aukstumu. Tikai skatiens stingi vērās tālumā, it kā uz mirkli būtu pazaudējis pareizo ceļu savas galaktikas meklējumos. Ja vien mana skopā daiļrunība spētu izteikt vārdos viņas skaistumu tajā brīdī un, ja vien es spētu aprakstīt savas izjūtas.
Nāka
Tas bija tikai mirklis, un kā jau es teicu, šis sievietes personāžs iespējams kādam varētu šķist absurds un visnotaļ smieklīgs, bet tādas reiz mani pārņēma sajūtas – spēcīgas un saviļnojošas. Cik daudz no tā vairs ir palikusi taisnība, to vairs ir grūti pateikt, jo pilnībā iespējams, ka uz balkona nebija nedz šīs Afrodītes, nedz burbuļojošā dzēriena jūras, nedz toreiz uz ielām bija rudens un varbūt to visu es īstenībā nosapņoju kādā no savām neskaitāmajām diendusā
Un vai Tu esi sastapis kādu no saviem personāžiem?
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
zandymama | 11:49 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Jā, zinu par kādiem sapņiem tu runā... varbūt tāpēc arī labi vien, ka tie ir tikai sapņi. No otras puses, varbūt, lai izdzīvotu, visam vajag piedot cita veida krāsu. Eh, tie sapņi :)
Anonymous | 11:54 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
eh, labi ka tādi sapņi ir, ja to nebūtu, tad gan būtu nejauki...:)
Anonymous | 16:39 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
tieshaam, jaapagulj
Anonymous | 16:46 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
tagad jau par vēlu, naktī nenāks miegs... :)
zandymama | 17:04 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Kaut es tagad tā varētu izdarīt...grrr.
Anonymous | 17:17 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
es pirms Annir pieteicās uz gulēšānu nogulēju krietnu laiku...šoreiz gan bez nekādiem tādiem īpašiem sapņiem.
zandymama | 18:00 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
šī jau nav vienīgā vieta, kur parunāties :)
Anonymous | 18:10 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
sakarīgu runātāju trūkums ir visur...:(
Tā pat kā sakarīgu rakstītāju un skarīgu bilžu veidotāju... :(
Katru tādu eksemplāru uzskati partā kunga dāvanu bez maz vai...
Padarot diemžēl sevi atkarīgu
zandymama | 18:22 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Patīkami šo novērojumu dzirdēt no tevis. Patiesi.
Eh, vēl bikucīti jāizsmeļ atlikušie sūdi un arī es došos pilntiesīgi baudīt savu rūķu pūķu pasauli :)
Anonymous | 18:35 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
:)eh, Zandymam
Ma
Rūķu pūķu pasaule ir laba, bet reāli,dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm, ar savu domas gājumu un pasauli, kas neliek sevī vilties ir visu laiku lielākais sapnis... kā tas būtu, dzīvot tikai starp savējiem...too much harmony.
zandymama | 19:16 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Nop, man pēdējā laikā vispār neko īpaši nesanāk noskatīties.
Un šobrīd man harmonija ir traumēta un vispār - jāiet vakarā dzert alus no visiem stresiem, citādi nebūs labi!!! Argh.
Ejam dzert alu?! :D
Anonymous | 19:57 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
es labprāt, bet esmu Jelgavā...:) Un zini, es nestrādāju,man nav darba... tā kā alu neesmu nopelnīj
Cerams, ka Tev ir kāds cits cilvēciņš, kas sastādīs kompānij
zandymama | 19:59 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Nē, man pēc smagas darba dienas, labpatīk vienai apsēsties Vecrīgas sirdī, paņemt Tērvetīti, aizpīpēt cigareti un pamīšus lasot grāmatu, pavērot nesteidzīgos tūristus...tas mani noteikti nomierin
A Tērveti jebkurā gadījumā jebkurš ir pelnījis :)
Anonymous | 20:07 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
grāmatas un filmu skatīšanos neprotu savienot ar alu vai citiem atspirdzinosiem dzērieniem, tad tikai kafija..
Es ar gribu smagu darba dienu...man jau noriebies pa mājām līdz nemaņai.
Vecr
zandymama | 20:10 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Grāmata publiskā vietā man vispār šķiet ir tikai aizsegs kaut kādai nodarbei...ja nu vienīgi viņa ir nu baigi tā ka aizraujoša. Bet jūtu, ka šodien vienu alu izdzerot es tāpat būšu gar zemi, tā ka pēc tam tāpat būs jāpārlasa tas, kas šovakar tiks lasīts :D
Hmm, nu salīdzināji - kur nu sanāk tikt, tur arī iet. Trešdienas vakarā uz Liepāju braukt aliņu iemalkot būtu visai perversi :) A tur Konventa sētā valda tāds miers...tūristi ir kā bez skaņas. Visiem mutītes vaļā un kaut kur iet, kaut ko skatās ar apgarotām sejas izteiksmēm. Tā kā nu...Fontaine palace nekad nav būts :/
Anonymous | 20:18 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
es kādas reizes 2, laikam esmu vai pat vienu...
Vis
Ko labu lasi?:)
zandymama | 22:52 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Biju Krētā - sala, kas man ir tik ļota tuva sirdij. Pretī viesnīcai bija kāda maza bodīte, kurā iegādājos Kazantzakis slavenāko romānu par Zorbasa piedzīvojumiem. Pirmajā reizē viesojoties Krētā jau atminos dzirdam viņa vārdu un iepazīstam Sirtakes skaņas vienmēr kārojās noskatīties filmu, kur tas tiek attēlots Kvinsa lomā. Nu jā, vienīgā šaize, ka tur lasot, tās aprakstītās ainas un cilvēku domāšana bija acu priekšā, tagad atgriežoties Latvijā ir grūti turpināt lasīt ko tādu... Bet grāmata patiesi laba - tāda, ka katrā lappusē ir brīdis pārdomām
Jā, tak pareizi aizlidot ar var! Bet, ja dēļ viena alus, tad tas tā visai tērīgi būtu :) Turpretī es ļoti jauki apsēdos savā ierastajā vietā, malkoju alu, vēroju kaijas pārlidojam pār vecrīgas mūriem...un cilvēki, zini, nemaz netraucē. Man bija pārdomu brīdis un ar gara acīm skatīju sev jaunas filmas, tik aizraujošas, ka dažreiz vienaldzīgi palika apkārtesošie cilvēki.
Kā ir tajā viesnīcā? Zinu, ka kolēgi tur aizsūtījām vienreiz, bet tā arī nav skaidrs, kāda tipa cilvēkiem tā vieta varētu iet pie sirds.
Anonymous | 11:41 06.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
daiļdarb
gu
Ir tādi sapnu fragmenti, kuri aizķērušies apziņā...šad tad atplaiksnī un sauc un aicina...bet ne tādi, kā Tev...
Nē un es tos neesmu piedzīvojusi dzīvē...neesmu peldējusi okeānā zem vaļu ģimenes un bijusi pilsētā, kas ieputināta sniegā tik tāl, ka kupenas ir pār pa galvu un takas tajā izraktas, šauras, šauras..