Mazpieredzējuša cilvēka redzējums

Turpmāk nesekos nekas par geju problēmām vai politisko situāciju, manuprāt .. - kaut kas nedaudz savādāks.

Ir nedaudz pāri 11 vakarā un es esmu savās lauku mājās, guļu atgūlies tā sauktajā mazajā istabā, kurā jau labu laiku ir iesākts remonts, bet tā nepabeigtības dēļ te ir sanestas arī mēbeles, proti, telpa paliek
telpa un to vajag izmantot. Ir vasara un kaut arī laiks ir silts, istabā jūtama lauku smarža, ko rada mitrums .. pa dienu nav kurināta krāsns, jo nesen sazāģētie vītoli nav pietiekoši izžuvuši, bet pārējā malka man
nezināmu iemeslu dēļ nav tikusi izmantota.

Tā nu mani fonā pavada sigur ros ar drīzu iespēju, ka tas tiks nomainīts pret kaut ko nedaudz enerģiskāku, lai miega tuvošanos atvirzītu nedaudz tālākā nākotnē. Iemesls,
kāpēc es rakstu, ir visai elementārs.. nu jau kādu laiku mani neliek mieru sajūta, ka viss esi pilns ar kaut ko. Ar ko? Neprasi. Tās nav ne kotletes, ne cepumi, ne globālā mērogā skatāmā žults, kas valda pasaulē.
Tas ir kaut kas cits. Sajūtu virpulis, domas, idejas, kas uzjundās .. rada tevī to reakciju, ka esi piedzīvojis ko acumirklīgi un kas ir vērsts tikai uz iekšieni un izzūd, bet atstāj vēlmi tikt izpausts. Interesanta veida
nemiers. Domas šaudās apkārt dažādām problēmām un jautājumiem.

Tā nu es šovakar biju nolēmis to visu pārvērst vieglā melanholijā (..ko es te runāju, neesmu tik vecs un pieredzējis visādus laicīgās pasaules pārdzīvojumus un salauztas sirdis, lai runātu par melanholiju, bet citu vārdu es nespēju atrast), palasot kādu vecu un labi aizmirstu grāmatu. Nostājos pret grāmatu plauktiem tajā pat istabā un kvēlspuldzes dzeltenajā
gaismā ar acīm meklēju meklēto. Ar pirkstu, pa līmēto, brūno plaukta virsmu, ko klāj pāris dienas neslaucītu putekļu kārta, novelku vieglas līnijas un atduros pret `Melno Obelisku` - nē .. nesen lasīts. Marku Tvenu?
Zinu gandrīz no galvas.

Tā pavadot dažas minūtes, pieļaujot iespēju paklausīt dažām tantēm vienkārši uzšķirt bībeli, galu galā izdomāju, ka iešu grūtāko ceļu un metīšos visā tajā, kas manī notiek iekšā - es izvēlējos
OSHO.. nevēlos iedziļināties skaidrojumos par šo vīru, kas nu jau labu laiku nav starp mums, tamdēļ turpināšu savu stāstāmo un lai visu šo sarakstīto penteri paceltu nedaudz augstāk par parastu, privātu un nevienam
neinteresantu burtu salikumu, uzdošu jautājumu arī jums .. tiem, kuri ir vispār tik tālu izlasījuši.

Cik bieži dzīvē jūs piedzīvojat situācijas, kad visnevainīgākajos brīžos līdz jums nonāk apjauta, ka visā šajā spēlē ir kaut kas nedaudz vairāk par darbu, naudu, labu auto un labklājību? .. Kad jūs uz mirkli izplūstat
visā un esat vienoti ar visu. Tas ir tāds īsti neaprakstāms stāvoklis, bet gan jau domu uztvērāt. Ārts Juriānse pamato, ka pārsvarā tas notiek absolūti nekontrolējami un spontāni .. brīdī, kad cilvēks piedzīvo
īpašu saikni ar savu dziļāko būtību un ego ir ticis nostumts nostāk .. kad tas vairs nepieprasa no apziņas visu, lai tā ar prāta un ķermeņa palīdzību sniegtu izvirzītās prasības.. brīdī, kad redzat saulrietu vai kopā
ar tuvu cilvēku izlīstat līdz ādai pērkona laikā. Iespējas ir daudz un dažādas.

Proti, tādās situācijās parasti vismaz es saasināti izjūtu laimes sajūtu, kas noved pie nākamās domas, ka laime neeksistē sasniedzamā formā. Tā nevar būt mērķtiecīgi iegūstama un tas, savukārt, nozīmē, ka
tai nav itin nekāda sakara ar ikdienas pasauli, kurā dzīvojam.. Ar karjeru, dažādiem labumiem un citām dzīves sniegtajām iespējām. Tas viss, protams, noved pie padziļinātas apmierinātības un ērtuma, dzīves komforta
izjūtas, bet vai tā ir laime? .. pats OSHO saka, ka jo vairāk bagātības un gaismas ārpusē, jo lielāks kontrasts un izmisums par tumsu iekšienē.

Tāpēc vairāk centīsimies mainīt savu iekšējo pasauli, kas ir pamatā līdzsvarotai un piepildītai dzīvei, jo nevajag pieļaut iespēju, kad esam kļuvuši par ziepju burbuļiem, kas mirdz jau kuro gadu, bet iekšā gaiss jau
paspējis sasmakt. Esmu lasījis - nevar nevienu vainot savās problēmās, jo neviens nav ieinteresēts savu enerģiju izšķiest, lai kādu gremdētu .. neviens nav pret kādu, jo katrs ir par sevi.

Nobeigumā neliels citāts no OSHO : Dzīvojiet kā Budas, kuriem nepieder nekas, bet tie var izmantot visu. Pasauli vajag izmantot, ne iemantot. Mēs atnācām ar tukšām rokām un aiziesim ar tukšām rokām. Kāda
gan jēga ko iemantot? Tiekties pēc īpašuma ir nedabiski. Bet izmanto visu! Kamēr jūs dzīvojat, izmantojiet pasauli. Baudiet visu ko tā piedāvā. Un aizejiet atpakaļ neskatoties, neturieties pie lietām..

Laime ir attieksme, vecīt! :)