Sadzīve

Diemžēl nemētāšos ar aplamībām par jauno Krievu-Gruzīnu karu.. jeb kā tu tulko savu ikdienu un izdzīvo katru dubli?

Dažreiz ir interesanta sajūta. Tava galva mutuļo no ideju un domu pārpilnības. Tu esi sasniedzis to radīšanas stāvokli, kad reāli vienīgā aizture visa miesiskajā izpausmē, ir tikai un vienīgi kāds fizisks sķērslis - nezinu, roku amputācija, Parkinsons vai vienkārši slinkums.

Tik daudz ko teikt, bet jo vairāk tu mēģini to visu iznest tautās, jo samezglotāks viss liekas. Sajūta - it kā tikai ar vienu nepareizu vārdu tu aizsāksi veselu domu lavīnu, kas konkrētajā gadījumā var būt pilnīgi nevajadzīga .. un tu sāc baidīties domāt .. un apjukt. Es tagad spiežu pirkstiem tīkamus taustiņus, kad kuru katru mirkli šo interesanto darba klusumu, kas nav klusums, jo fonā skan ledusskapji un pa reizei ieslēdzas ūdens sūknis, var pārtraukt kāds cilvēks, kurš šajā pietiekoši vējainajā un siltajā dienā stāv aiz kases iepretim man, un es redzu cik ļoti viņam riebjas sava dzīve. Viņš to necieš. Ar riebumu viņš brauc šurp, jo patiesībā degvielas iegāde nav tikai tukša fosilā kurināmā iešļākšana savā braucamrīkā. Gasoline keeps us moving arī pārnestā nozīmē .. mēs ar to nodrošinam savu ikdienu. Pagarinam iespēju pārvietoties un būt mobilam un brīvam.

Tikai kā tu vari savā ikdienā justies brīvs, ja tu esi piesiets nolādētai rutīnai, kas tevi vienkārši iznīcina. Katrs pircējs negruzās tāpēc, ka degvielas cenas tik strauji aug. Viņš gruzās par to, ka tā atkal viņam palīdzēs nonākt atpakaļ. Atpakaļ tur, kur viņam riebjas. Ja viņš varētu nonākt kur citur, tad cenai nebūtu nozīmes. Jebkurai pasaules problēmai, manuprāt, ir sociāls raksturs. Cilvēcisks raksturs. Un tu nevari neko padarīt .. jo tu baidies. Tu esi gļēvs, jo drosme nozīmē ieskatīties bailēs. Ar tām cīnīties. Būt beizbailīgam nozīmē savas bailes pieņemt .. pieņemt tās, jo tā duālisma līnija, kas bailes ir padarījušas tik sliktas, ir varen spēcīga. Un tikko kā cilvēks savas bailes pieņem .. aicina tās pārkāpt līniju, viss ir beidzies - viss, kas bija `pret` tagad ir kopā ar tevi. Viss ir uzvarēts bez cīņas. Viegli, ne? Laikam ne .. Vieglāk ir būt nelaimīgam un masu atzītam .. vieglāk ir būt zem gadu desmitiem ilgi veidotas kopiju preses, kas tevi kopē, izdala, kopē, saplēš, pārdrukā pāri un beigu beigās tu sevi atrodi mizkastē. Un katru reizi es pavadu šos cilvēkus ar savu sveicienu. Citam preces sakrāmēju maisiņā un kūtri nosaku, ka gaidīsim atkal. Citam es nesaku neko, jo tikko esmu lūdzis uzrādīt pasi, lai pārliecinātos, ka konkrētajam indivīdam Latvijas likumdošana ļauj iegādāties zilo main un lielo 2L alu, un vienkārši tas ir pietiekoši `mačo` izgājiens, tāpēc tagad kļūt pieklājīgam - nē, tas būtu pārāk liels lēciens un labāk, lai, izejot no būdiņas, pircējs mani klusībā nosauc par pidaru.. un es turpinu spiest uz taustiņiem, nezinot kādā domas virzienā mani aiznesīs katrs nākamais burts, kas izlec priekšā .. ir tā savādā sajūta, kad ir saucamais klusais smaids. Jo vienkārši viss liekas tik pareizi un sakārtoti .. vai tā savā ziņā nav melošana sev un apātijas pataisīšana .. pārveidošana?

Nē, jo apātija ir stāvoklis, bet šis te .. pat nezinu kā lai pareizāk nosauc un šaubos, ka pirms tam nosauktie salīdzinājumi ir pareizi, jo tie .. tie tagad tādi vairs nešķiet .. šis te ir process.