imagine

ir brīži, kad rodas iedvesma un tad top kau kas- kas!?- tas atkarīgs no katra paša.

Es atrodos pļavā kaila un tāpēc jūtos kaut nedaudz, bet brīvāka. Brīvāka no visa, kas apkārt, brīvāka no visa, kas vienlaikus uzmundrina un nomāc. Skatos, kā pļavā ganās Rētas un balta kaza lido pa gaisu, bērni skrien pa tikko nopļauto zāli un tvarsta kolorado vaboldes.
Gaisa balonā, ar zilu maisu, brauc vecis ar novazātu bārdu un nodzīvotu vaibst sejā lūko to, kas zemāk, tu zem viņa noris. Viņš vēlas justies augstākstāvošs, kaut reizi, bet justies...PSRS pajūgs visus gadus vilcies līdz, cik sapņu nav izsapņoti, cik cerību daudz bijis, cik asaru nav liets...acis aizveras un atkal garām pazib tēva bojā eja cīņā par Latvijas suveneritāti. Lai gan ko īsti šis vārds, neatkarība, nozīmē?- lai paliek...
Acis atveras, jo ziemeļu vēja brāzma nepatīkami iedzeļ vaiga labajā sānā. Interesanti, cik īsā laikā viss var tik ātri sagriesties otrādi. Tikko vēl bērni rotaļīgi tvarstīja kolorado vaboles un Rēta pļavā māva, jo saule spīdējā un arī vējš pūta citādāk, bet tagad viss nostājies- bērni sabēguši kur nu kurais, Rēta arī jau kūtī...tikai onka ar novazāto bārdu un ziemeļu vēja dūrienu sejā ir tur pat, kaut arī liekas, ka nav, nav nekā no tā, ko pirms brīža redzēt nācās- viss nomākts un zemē ielīdis...
Bet jau rīt būs jaunas dzives skals, ko dedznāt, tikai cerams, ka no rīta aizdegts, tas ziemeļu vēja brāzmaas dēļ nepaliks pusizdedzis un zemē iedūries nesāks veidot vietu kur atdusēt uz mūžu mūžiem...āmen...