rudens kā rudens.

Rudens pēkšņi aiznesis manu vasaru prom. Tam piemīt savāds skarbs skaistums. Naktis kļuvušas aukstas, miljoniem zvaigžņu mirdz melnajā tumsā.

Nekad nebiju priecājies
Vasaru redzot aizejam
Karstajām dienām izzūdot lēnām
Pa vienai
Nekad nebiju priecājies, debesīm aukstākām kļūstot
Garajās vasaras dienās,
Prāts kļuvis slinkāks
Tagad priecājos, vasarai aizejot.
Priecājos sajust rudeni debesīs
Miljoniem zvaigžņu kad atmirdz pār mani
Saules stari rotājas matos
Ledainās naktis pie dzīvības notur