Par kādu, kura vairs nav

abrakadabra | 15:10 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

...to robežu zin tikai tie, kas nolēkuši.

Sendra | 16:01 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Tu to redzēji? =/ mjā, to tiešām zin tikai viņi.
Mīlestības trūkums.

Anonymous | 16:11 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Kāpēc? Domāju, ka neredzēja jēgu, tāpēc...Varbūt tāda bija, bet cilvēks to nesaskatīja...varbūt, ka arī nebija...varbūt nogurums, no šīs "brīnišķīgās" dzīves...varbūt tiešam aptumsums un klikšķis tur, kaut kur, jau iepriekš ieprogrammēts...varbūt kāds sauca...varbūt kaut ko meklēt gāja..., to, ko te nevarēja sameklēt...

REX | 16:19 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Kad zūd jēga?Vai tajā brīdī, kad cilvēks sajūt, ka nevienam nav vajadzīgs?

aivislisovskis | 16:21 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Katram sava jeega. Kas nu kuram liekas svariigaaks vinja dziiviitee. Un kad nav svariigaakaa vairs - atrodi citu vai aizej nebuutiibaa...

Anonymous | 16:27 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Nezinu, varbūt tā...varbūt, ka ne gluži nevienam nevajadzīgs, varbūt pat ļoti kādam, bet tā būšana dēļ citu vajadzības var būt arī stipri par smagu citreiz...cilvēks pats nesaskata vajadzību pēc savas esības rītdienas un viss.

Anonymous | 16:41 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Bet viennozīmīgi...cilvēks ir vīlies vai nu sevī, vai cilvēkos, vai pasaulē..., kaut ko nav spējis pieņemt, nav gribējis..., nav varējis atrast savu vietu...laimīgie jau tomēr tā neizvēlas aiziet...

aivislisovskis | 16:48 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

iisteniibaa - arii laimiigs cilveeks var aiziet no pasaules speciaali. Aizieshanai, kad esi absoluuti laimiigs vareetu buut par iemeslu veelme sho laimi panjemt liidzi uz muuzhiibu, lai nekad nezaudeetu.

burkans | 17:03 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Cik bieži tā ir "jēgas neredzēšana" un cik - bēgšana no atbildības vai savas neprasmes organizēt dzīvi? Pāris no man zināmajiem gadījumiem- protams, varu tikai domāt, ka nojaušu patiesību: sievas augsātks stāvoklis karjerā, neuzticība un paša alkoholisms ( ko arī iespējams veicināja abi pirmie ), otram ļauns joks, kurš beidzās ar izjokotā nāvi, pilnīgi bez paša vainas sabraukts cilvēks un alkoholisms ( ko arī iespējams veicināja abi pirmie ).

Anonymous | 17:23 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

aivislisovskis...Vai tādu kādu konkrētu piemēru zini?
Cik es zinu, laimīgos paņem negadījumi...visbiežāk. Dažreiz pat ne pa vienam, bet ģimenēm...Ja cilvēks izvēlas aiziet, nez vai viņš ir līdz galam laimīgs..varbūt gan eksperimentētājs, bet tādus gadījums dzīvē es tiešām nezinu vai neatceros.

aivislisovskis | 17:35 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

nu jaa - muusdienu pasaulee, kad liela dalja cilveeku no naaves baidaas un par to shausminaas - cilveeki izveelas mirt tikai, kad ir nelaimiigi... Nu vai arii experimenteejot. Bet peec buutiibas - saprotot, ka naave nav nekas vairaak, kaa solis taalaak - aizieshanai no dziives speej izveeleeties jebkuru mirkli. Arii, kad ir laimiigs. Un - nee, neviens vinjus neatnjem nevienam. Cilveeki mirst, jo vinju laiks ir pienaacis.

Par tiem, kuri izdara pashnaaviibu beegot no atbildiibas - buutiibaa jau taa pati jeegas neredzeeshana ir. Vinji neredz iespeeju, kaa to visu atrisinaat un pazuud jeega existeet... Nav jau laikam pilniigi tas pats, bet nekas arii stipri savaadaaks.

burkans | 20:21 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Par daudz esam sākuši spriedelēt par dzīves jēgu. ne lapsa mežā, ne gliemezis dārzā jēgu nemeklē - ja reiz esi - dzīvo.Ja nemaldos S. Lemam bija fantastikas romās, kur ļautiņi beidzot nobrieduši lielam kosmosa lidojumam, kuģī vairākām paaudzēm mainoties lidoja meklēt būtnes, kuras būtu atradušas "dzīves jēgu". Atrada gan prāta gan tehnoloģiju ziņā daudz attīstītākus "recekļus", kuri telepātiski tā arī nodeva ziņu: "Kādreiz, agrākās attīstības stadijās arī mēs to meklējām, tagad vienkārši dzīvojam". Tas tā, pārdomām...

REX | 21:20 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

+burkāns, tomēr līdz tik augstam attīstības stāvoklim, lai visu saprastu, cilvēce vēl nav tikusi.Katru grauž viņa mazās pasaules neveiksmes.Citi tiek ar tām galā, citi ne.Izbrīna tas, ka izdzīvošanas instinkts, kas taču ir visstiprākais, reizēm tomēr pieviļ, un cilvēks no dzīves aiziet.Domājams, ka tā ir neapmierinātība ar sevi pašu, jo visam pārējam it kā vajadzētu varēt tikt pāri...

kivi | 21:52 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Varbūt tā var būt atbilde uz abrakadabra:
Es reiz braucu ar milzīgu ātrumu pa šoseju un pēkšņi sapratu, kāpēc to daru. Intelekts saprata, ko dara zemapziņa, - grib ietriekties kādā ceļmalas priedē. Un intelekts (vai emocijas?) saprata tai pašā mirklī - ka TAD es TO cilvēku vairs neredzēšu vai vismaz - nepazīšu, ja citās dzīvēs tiksimies. Un es pakāpeniski palēnināju ātrumu.
Belladonna - labi, ka pasaki, ka laimīgos paņem negadījums. Tā jau ir filozofija. Ir, par ko domāt.
Visbeidzot - paldies, REX!

Anonymous | 21:52 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Virdžīnija Vulfa- kad runa par pašnāvībām, es skaidri redzu acu priekšā ainas no "Stundām"...
Šī sieviete, kas devusi tik daudz...un nebij tajai iemesla būt neapmierinātai ar sevi, bet...ir cilvēki, kuri visu uztver ne tik viegli, ne tik vienkārši...dziļi jūt un dziļi pārdzīvo, ka nervu sistēma neiztur...

kivi | 22:19 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Un, tikko skaram jautājumu par nervu sistēmu, - kur ir robeža starp ģenialitāti, ārprātu un pašnāvību? Ķermenis ir tikai čaula. Jūtas arī notur, ne tikai pagrūž.

REX | 22:22 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Jā, jūtas gan pagrūž, gan notur....

Anonymous | 22:28 19.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

en.wikipedia.org...

katram savs stāsts...katrs stāsts, iedziļināšanās vērts...

MartinK | 00:04 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

viņš ielēca upē un noslīka, bet daudzi citi neielēca upē...

REX | 00:07 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

...un nenoslīka, MartinK, un dzīvo tik tālāk, un viņiem ir pareizas domas, pareizas jūtas, un viņi ir varbūt pat apmierināti ar sevi, ar savu dzīvi, un tas ir ļoti jauki:)

Antiikaa | 00:30 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Daži ir miruši, vēl dzīvi būdami. Vai miris viņos tas dzīvais, kas deva garšu dzīvei. Vairs tikai eksistē...

REX | 00:36 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Tas, Antiikaa, laikam gan ir briesmīgākais,kas ar cilvēku var notikt - būt mirušam vēl dzīvam esot.

Anonymous | 00:40 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

galvenais nesajaukt, kurš ir kurš!

REX | 00:42 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Kurš dzīvs, kurš miris?:)

karamellle | 00:43 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Nu jaa ... ne jau visiem shii dziive liekas tik briinishkjiiga, un varbuut vinjiem savaa zinjaa par ir taisniiba? Tachu, lai aizietu, kad esi pa iistam laimiigs? Domaaju, ka tas ir par traku. Varbuut es sevi vienkaarshi par daudz miilu, jo veelos laimi izbaudiit liidz galam, un kad taa pazuud - mekleet jaunu. Vai TIE cilveeki miileeja sevi?

REX | 00:46 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Pašnāvība ir sevis nīšanas paraugs..

Anonymous | 01:12 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Jā, Rex...:)
tieši tā es biju domājusi...


Nez...nevienam pa varu nepiespiedīsi dzīvot, sevi mīlēt, kaut kas tad kaut kur jau agrāk sagājis grīstē...gēnos, prenatālajā periodā, dzimšanas brīdī, iegūts morālu traumu veidā no tuvākajiem, pēc no sabiedrības, utt...
Kādēļ neļaut cilvēkam iet, ja viņš vēlas....Kādēļ bļaut, ka tas grēks...nemīlestība?
Nemīlestība pret sevi ir...ciest nepaciešamo.Vai mīlestība pret sevi ir pārāka par mīlestību pret otru ?
Kādēļ barot cilvēkus par varu ar tabletēm...ārstēt...Vai tomēr vajag? Jo palicējiem vainassajūta...un skumjas...jo mēs visi baidāmies nāves?Jo kāds teica, Tev ir dota dzīve, Tev jādzīvo?
...Nezinu...domāju dažādi... ļoti sarežģīta tēma...
Cita lieta, kad cilvēks vēlas palikt, vēlas cīnīties...kaut ne dēļ sevis...bet tagad tak populāri, ka visu vajag tik sevis pēc darīt...
Man kaut kā-kā sievietei tomēr, kā mātei, tā nesanāk domāt, kamēr vēl neesmu par apgrūtinajumu savai meitai...:)
Mēs taču visi esam kādreiz par ko tādu domājuši, vai nē?

karamellle | 01:29 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Nu no manas puses tas bija vairaak kaa jautaajums, nevis kaa paarmetums. Shodien visu dienu praataa viena teema, tad ierakstiiju blogaa un nu re - arii sheit shii teema nedaudz aizskarta. Nu man laikam vienmeer ir bijis "populaari" miileet sevi. Nu ir radies jautaajums, cik no sevis mees speejm atteikties?!
Citeejot tevi - "Vai mīlestība pret sevi ir pārāka par mīlestību pret otru?"

REX | 02:08 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Nezini, vai mīlestība pret sevi ir pārāka, nekā mīlestība pret otru, bet Bībelē ir teikts :" mīli savu tuvāko, kā sevi pašu."
Tad jau sanāk, ka vispirms jāiemācās mīlēt sevi, un tad arī citiem nebusi par nastu.Bet vai vienmēr sanāk sevi mīlēt?Vai nav tā (sevišķi sievietēm), ka dzīvo kaut kā cita dēļ, ar vēlmi būt vajadzīgām, bet, kad saproti, ka neesi vajadzīga, rodas tukšuma sajūta.Un šī tukšuma sajūta jau ir tā pati nemīlestība pret sevi...

fatals | 08:21 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

+ abrakadabra..;)
Skaisti uzrakstīts...skumji, bet laikam patiesi..;)

karamellle | 10:09 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

+REX priekshpeedeejais teikums!

Laurelz | 16:53 20.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

skumji. piekriitu, ka pashnaaviiba ir sevis niishanas paraugs. esu paaris reizes domaajis, kaa tas ir - balanseet uz vaajpraata robezhas. Man liekas, tas ir briidi pirms tam, kad to izdara.

Picha | 11:43 26.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Balansēt uz vājprāta robežas... hmm.
Neaizmirsīšu to vakaru, kad mans kaimiņš vilka mani līdzi lejā uz Gaujas tiltu, lai parādītu kā noies pa tilta margu (lasiet - lai būtu kāds, kas redzētu, ja arī nenoietu). Jā, protams iedzēris, bet tad droši vien vieglāk pie tā nonākt. Izstaigājām krietnus līkumus pa pilsētu runājoties par dzīvi, bet tomēr nespēju viņa domas pilnībā novērst no šīs idejas. Vienā brīdī viņš nepiekrita turpināt līkumošanu pilsdrupu virzienā un teicās doties tad nu viens pats pa ceļu lejup uz Gauju. Tā arī izšķīrāmies. Ar līkumu caur pilsdrupām devos tilta virzienā, bet tur viņu neredzēju. Uff... kad atgriezos mājās, viņa sieva paziņoja, ka vīriņš jau nolūzis guļ gultā. Bez skatītājiem nebija interesanti ko tādu darīt... Godīgi - bija brīdis, kad jutos tuvu izmisumam, jo nekādi noturēt... tai pašā laikā, ja tā padomā, no viņa puses tas bija krietni egoistiski - ja aiziet, tad ar skatītājiem...

REX | 11:46 26.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |

Mja...ir par ko padomāt...