Kad kalns atnāk pie Muhameda

Sena sapņa piepildījums...

Vakar (02.10.06.), sēžot pie fizikas uzdevumiem par kļūdu teorijas pierādīšanu, izdzirdu pēkšņus grāvienus pagalmā... Tos pavada kārtīga rēkoņa un automašīnu signalizāciju kaukšana. Tālumā šur tur sadzirdams arī kāds suns, kas pārbijies rej.
Izslēdzu gaismu un vēroju negaisu, kas brāžas pāri Liepājai. Sen gribēju atrasties pašā negaisa centrā, tikai manas laika paredzēšanas spējas nav tik ļoti attīstītas, lai noteiktu tā sākšanās vietu un laiku. Nodomāju - šī būs vienreizēja izdevība iemūžināt spožo zibeni. Sacīts - darīts! Tūdaļ uz balkolna atrodas statīvs, divi fotoaparāti un fotogrāfs... :) Lietus līst aumaļām, vienā momentā viss ir slapjš. Sen nebiju redzējis un izjutis tik spēcīgu lietu.
Sāku bildēt ar pārbaudītām vērtībām - vēstures liecinieku Zenita kungu. Biju aizmirsis, ka Zenita kungs nav draugos ar manu statīvu, taču šoreiz tas, šķiet, izjutis, ka tiks bildēts kkas tiešām rets, piekāpās. Tumsā sataustu trosīti, uzlieku slēdzi uz B un... klik! ... klik! ... klik! Trīs katri ar spēcīgām elektronu liesmām. Noceļu senioru no statīva un laižu tā vietā mazāko brāli Samsungu. Bet te tev nu bija... palikuši vairs tikai divi kadri, kuros var iemūžināt šo unikālo parādību. Nenokarot degunu, ātri uzlieku nakts režīmu, iestatu 12 sekunžu gaismošanas laiku un kadru dublēšanu. Nospiežu slēdzi un līdz ar fotoaparātu veroju notiekošo. daudz zibšņu, taču neviens no tiem nav ticis fotoaparātā. Nākas izdzēst neizdevušos kadrus un sākt no jauna. Tā tas turpinās līdz abas brīvās vietas atmiņas kartē tiek piepildītas ar visais svarīgiem man algoritmiem - zibens attēliem :)
Atgriežos dzīvoklī un apbrīnoju savu pirmo zibeni, kurš šķiet bija ienācis, tā teikt - ciemos :)