Spēle bez noteikumiem.

Vai tev ir kādreiz bijusi situācija dzīvē, kad kāds ir spēlējies ar tavu psihi? Iespējams, apzināti. Iespējams, nē. Iespējams, tu esi to apjautis tikai kaut kur dziļi jo dziļi zemapziņu dzīlēs.

Vai kas tāds ir piedzīvots? Lūdzu saki, ka ir, citādi savā ārprātā nodomāšu, ka šis viss ir gūlis tikai un vienīgi uz maniem pleciem. No otras puses, cik liktenis tevi ir saudzējis, ja reiz esi no šādām situācijām dzīvē paglābts! Tad iespējams tev, histērija un izmisums, šķitīs tik kā abstrakti jēdzieni, jo šoreiz es nerunāju par izmisumu, kas pārņem nejaušu sakritību dēļ vai neizmaināmu dzīves likumsakarību dēļ. Es runāju par cilvēka psihi - trauslāko un visbīstamāko mehānismu, kas uz šīs zemes vispār jelkad ir pastāvējis. Es runāju par apziņu un zemapziņu, par pagātnes rēgu un realitātes pārklāšanās procesa izraisītajām mistifikācijām, par nespēju kontrolēt un paredzēt notikumu gaitu, par to, ka nezinot noteikumus, tev tomēr liek spēlēt šo bīstamo spēli.

Vienīgais plus, ja esi viens, ir tāds, ka savu dzīvi un ikdienu daudz vieglāk vari pārredzēt, un līdz ar to arī kontrolēt. Tu vari paredzēt notikumu gaitu, saplānot savu dienu, lēnām celt nākotnes pilis, izvairīties no negatīvu emociju nesošas informācijas un uzsūkt sevī pozitīvās emocijas. Un, kas pats galvenais - nerēķināties ar citiem. Protams, nepārprotiet, te nav runa par nepieklājīgu uzvedību, uzgriežot muguru, katram, kurš mazāk simpatizē. Nē, tā ir domāta, kā iespēja izvairīties no sev nevēlamiem un negaidītiem apstākļiem, kurus tu diemžēl jau vairs nevari nedz paredzēt, nedz kontrolēt.

Man ir kāds paziņa. Ja godīgi, gribētos teikt "draugs", bet pēc šīs nakts izraisītajām emocijām, es vairos no šī vārda. Viņš nesen iznācis no Telts ielas "omulīgās" iestādes telpām, teica, ka dzīve viņu ir salauzusi. Cenšos saprast kā gan tas ir, jo bieži vien pati sevi pieķeru balansējam uz šīs robežas starp saņemšanos, spītību, enerģijas pieplūdumu un neizsakāmu panīkumu, bezjēdzību, vienaldzību. Ja godīgi, tad tā arī neesmu izpratusi viņa padošanos... vai tad instinkts nav tas, kas mums liek dažreiz pat neapzināti cīnīties par savu esību uz šīs zemes?!
Pirms šī notikuma viņa dzīvē, mēs tikāmies ļoti neregulāri un ļoti reti. Viņam bija neizsakāmi mani kaitinoša parādība uzrasties visnepiemērotākajos brīžos. Man derdz, ja kāds atnāk pie manis bez uzaicinājuma vai iepriekšēja brīdinājuma. Man derdz tik ļoti, ka pēc tam tāpat vairs nespēju veidot konstruktīvu un sirsnīgu dialogu. Jau tad manīju viņā noslieci uz maniakālu depresiju, un jau tad es viņu varēju nosaukt par "dzīvu gaļu". Likās, ka runāšana viņam prasīja neizsakāmi lielu piepūli, ka sīkumi apkārt saistīja viņa uzmanību daudz vairāk nekā citas nozīmīgas lietas, pilnīga noslēgšanās sevī, lai pēc mirkļa gandrīz vai agresīvi atkal iesaistītos sarunā. Dažreiz ilgstoši klusējām... Reizēm sakliedzos uz viņu par to, ka viņš ir slaists un lupata. Reizēm centos palīdzēt kā nu varēju. Reizēm sapurināju un reizēm samīļoju. Un toreiz viņš tam visam ļāvās. Šķita, ka viņš vienkārši grib norobežoties no visa un visiem, apzinās kāds ir pats un vēl jo vairāk - pieņem to un samierinās. Tad es vēl nezināju, ka viss ir daudz nopietnāk...
Tagad ir atgriezies gaužām cits cilvēks. Jā, apzinos, ka viņam ir bailes par jaunas dzīves uzsākšanu, ir bail atsperties. Ka viņš joprojām ciklējoties uz sīkumiem, neizdara svarīgas lietas, sev tā nodarot vislielāko ļaunumu. Bet neskatoties uz to visu, viņš ir mainījies. Vairs nav vienkārša vienaldzība, bet ir kaut kas līdzīgs agresīvam egoismam. Ja kādam no jums dzīvē gadās šāds cilvēks un prasa iespēju pieturēties pie jums, paturēt jūsu roku, lai justos uz mirkli drošībā - uzreiz apsveriet, ar ko jums varētu nākties rēķināties turpmāk. Man likās, ka es varēšu pa retam dot viņam daļu no sevis. Vismaz iesākumā. Kamēr ieskrienas viss... Bet es neparedzēju, ka ja vienreiz viņš ir sajutis, ka jūsos kūsā dzīvība, spēks un apņēmība, viņš piesūksies pie jums kā dēle un izsūks jūsu spēkus līdz pēdējam. Viņš atņems jums privāto telpu, lai tajā pats varētu omulīgi iekārtoties un slēpties no visas ļaunumu nesošās pasaules. Un ko jūs...jūs dzīvosiet par diviem, un ticiet man, šādos apstākļos, enerģijas jums abiem nepietiks - pat nepūlieties, jo salūzīsiet tāpat kā viņš.
Jokaina sajūta ir ielaist tādu "briesmoni" savā mājā, teritorijā, privātajā telpā... nepaguvu laicīgi noreaģēt un te jau viņš stāv un brutāli plosa manu psihi. Viņa acīs es esmu "dzīva gaļa", kurai nav nedz domu, nedz vajadzību, nedz kā cita... Izmisumā dzen apziņa, ka tiec ignorēts un, ka viņš tevi ir tik tālu izlicis no savas apziņas, ka pat, ja dzird manis sacīto, tad to neapzinās. Šinī brīdī pārklājās histēriskas ainas un rēgi no pagātnes epizodēm. Sasodīts, cik neizsakāmi cietsirdīgs ierocis ir ignorēšana! Cik jokaini ir noskatīties cilvēkā, kurš kā mēbele var ilgstoši nostāvēt nekustīgi vienā vietā, lūkojoties sev vien zināmā un redzamā punktā. Un tikmēr tu vari darboties un rosīties apkārt, un viņam tas nebūt netraucēs...
Ja godīgi, šādi cilvēki liek domāt, ka pats esi īsti nevesels prātā. Pats stulbākais tajā visā ir tas, ka tu negribi teikt - ej projām, man no tevis bail, man rīt darbs un es gribu atpūsties... Nē, nemaz negribas to teikt, bet vienā brīdī saproti, ka cita glābiņa nav. Tu atkāpies, bet viņš seko tev. Tu gribi ievilkt elpu, bet pretī jau viņa elpa. Vienā brīdī histērija pārņem par to, ka pats vairs nejūties drošs savā mājā un savā teritorijā! Un, kas pats debīlākais - ka pats jau tu vien esi ielaidis šo "postu" šeit!

Nezinu. Ir grūti dalīties šādās domās, jo iespējams, ka es daudz ko nesaprotu un nepamanu sev apkārt, bet skaidrs ir viens - man ir bail. Un vairs jau ne tik daudz par viņu, kā par sevi pašu, jo tagad ir apziņa, ka visi mēs varam reiz salūzt šo dzīvi ejot.