Emociju pārpilnība.

Viss ir labi. Patiešām. Es pēdējā laikā jūtos ļoti labi un ar dzīvi vairāk vai mazāk apmierināta...man tā liekas...

Un tad...tad uznāk mirkļi, kā piemēram šis, kad sajūtos tik nežēlīgi tukši, vientuļi un auksti. Pat neomulīgi. Iekšējais nemiers sāk mazliet dīdīt un liekas, ka tūlīt pat notiksies kaut kāda sen gaidīta nelaime. Ir grūti dzīvot vienmēr saskaņā ar sevi un vienmēr smaidīt. Nesaprotu, kādēļ es tā jūtos, jo pēdējā laikā es tik daudz cilvēku satieku, tik daudz uzturos ārpus mājām un runājos, klausos un dalos. Nevajadzētu justies vientuļi, bet jūtos... Sasodīts, gribas izlikt emocijas. Tūlīt pat. Tikai nezinu kā...bildes taisīt jau mazliet apnicis. Zīmēt vairs nemāku. Varbūt kādu depresīvu nevienam nevajadzīgu raksta gabalu uzdrukāt? Kā gribētos spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet to diemžēl es arī neprotu.

Atceros, skatījos sen atpakaļ kādu mākslas filmu par Bēthovenu. Bija aina, kurā kāda sieviete, nezaudējusi cerību uz viņa spēju spēlēt klavieres un radīt patiesus gara darbus, nopirka klavieres savās mājās. Viņš tajā laikā, baidoties no tā, ka dzirde var pasliktināties vēl vairāk un iedzīt viņu vēl lielākos kompleksos, atteicās spēlēt jeb uz kāda no mūzikas instrumentiem. Tā lūk šī sieviete viņam to lika izdarīt ar viltu, jo zināja, ka tukšā mājā, kur stāv klavieres, mākslinieks vienkārši nespēs atturēties nepiesēdis pie viņām klāt un nenospēlējis kaut ko. Viņš spēlēja Mēnesnīcas sonāti, un sitiet mani kaut nost, bet tik izjustu darbu reti kurš ir spējis radīt vairs. Viņš liecās pie klavieru taustiņiem ar vien tuvāk un tuvāk, jo katra nots dēļ viņa dzirdes attālinājās. Likās, ka tajā ainā, viņš ieliek visu savu dvēseli un savas neizsmeļamās sāpes pret vienīgo mīlestību...mūziku, no kuras viņam arī ar laiku nāksies atteikties. Nu jā...tad protams no slēpņa izlīda, ar mūziku apburtā sieviete, kas bija redzējusi šo intīmo momentu no mākslinieka dzīves un visu izbojāja...izbojāja neatgriezeniski.

Lūk, es arī kādreiz gribētu, tā ieiet sevī, pazust laikā un telpā...atdoties ar visu savu dvēseli tai vienai lietai, kas pazudinātu mani neatgriezeniski...kaut vai uz vienu mirkli.

Bet...ko tur lieki. Šādus baudas vai sāpju mirkļus (jo viens bez otra man liekas reti kad iztiek) laikam dāvā tikai izredzētajiem...ģēnijiem un talantiem. Un man liekas es paspētu vēl arī nobīties...

Ko darīt, kad emocijas ir tik daudz, ka noturēt viņas sevī vairs nav iespējams?