Netīši stāsti - Stāsts

Pēc draugu uzaicinājuma doties uz koncertu, svētdienas pēcpusdienā bijām iztaisījušies no mājas...

Kaut arī iepriekšējās dienas kārtējais neveiksmīgais sēņu meklējums Itālijas mežos bija paņēmis labu devu gan pozitīvo emociju, gan fiziskā spēka, tomēr nolēmām, pirms došanās atdoties skaņas baudījums, izmest kādu mazu lociņu pa Romas ielām, netālu no teātra. Trastavere (pēc tulkojuma kaut kas līdzīgs pārdaugavai - Teveres otrā puse) ir ideāla vieta pastaigām, gardām maltītēm un noteiktos mēnešos arī tūristu pārblīvēta vieta.
Tuvojās Pranzo noslēgums (pusdienlaiks Itālijā, kas sākas ap vieniem un turpinās līdz trijiem, četriem... laiks, kad vienīgās vietas, kas atvētas ir restorāni) un tas nozīmēja tikai vienu, jāmeklē vieta, kur paēst - tagad vai nekad. Pranzo laikā tiek atvērti praktiski visi restorāni un katram ēst gribētājam tiek dota iespēja nobaudīt visdažādākos ēdienu, dzērienus un, protams, atmosfēru. Bet vienmēr jārēķinās ar to, ka jau ap pulksten diviem dažos no tiem var saņemt atteikumu - Siamo in chiusura!, noburbina viesmīlis un jau ir prom. Ja esi apsēdies un pasūtījis, tad var sēdēt līdz par četriem (parasti prom nedzen), bet pēc trijiem normālu ēdienu Romā dabūt nevar. Paskatījos uz sievu un viņas acīs skaidri bija lasāms - ja man būs jāēd maize (sviestmaizes bāros var dabūt vienmēr), tad tu dabūsi trūkties. Ēstuves Trastavere ir nedaudz vairāk nekā baznīcas (un baznīcas tur ir daudz), tāpēc neatmetu cerības un turpināju ceļu. Daļu no maršruta vēroju caur fotoaprātu, kas neatviegloja uzdevumu, bet cerības nezaudēju, ko nevarēja teikt par sievu. Tūristu pieblīvētām vietām devāmies garām pat nepaskatoties uz cenām, vietām, kur par pirmo ēdienu (pastas un picas) prasīja vairāk nekā 8 Eiro centāmies ignorēt, bet iekārojamākie iestādījumi - Trattorias - vairs neuzņēma apmeklētājus. Trattorias (kā ierasts) ir ģimenes uzņēmumi, kas īpaši neiespringst uz ēdiena pasniegšanas veidu un paša lokāļa interjeru, bet gan pievilina ēdājus ar gardu maltīti par saprātīgu cenu. Ļoti reti, tas ir tikai nosaukums, bet gadās... A moš paņemam pa picas gabalam un miers? - pajautāju es un tai pat mirklī nožēloju. Ideja tikai abpusēji noraidīta pilnīgā klusumā un mēs devāmies tālāk. Nekas cits neatlika kā riskēt ar restorānu un tā arī darījām. Viesmīlis, ierādīdams galdiņu un piemetinot, ka nevajadzētu kavēties ar izvēli, aizdevās novākt traukus no blakus galdiņa. Paspējām - nodomāju es un atvēru meņu...
Galīgs mēsls - bija pirmā domā pēc 10 minūtēm koncertzālē, pēc neveiklās vadītāju uzrunas, amatieriska līmeņa deju uzveduma un tehnisku problēmu pavadītas filmiņas par Romas strūklakām. Nosaukums tam visam bija Romas dziesmu festivāls, vēl pie tam 18-tais, bet vismaz pusdienas bija labs... tas priecēja. Romā un Itālijā esmu bijis uz dažādiem pasākumiem (teātriem un koncertiem), bet tikai divi no tiem bija baudāmi: Garās dzīves turpinājums, Klusuma skaņas un Soņa ar Āboltiņu... iztiksiet bez komentāriem. Vēl ir cerības uz Itāļu operu un varbūt baletu, bet vēl neesmu saņēmies. Pēc 2.5 stundām bijām mājās, pēc 2.5 glāzēm vīna - gultā...
Bet stāsts ir par pavisam ko citu... Nākošajā dienā šķiroju bildes no pastaigas un atlasīju tādas, ko varu ielikt stokā uz pārdošanu. Vēl pēc dienas, verot ciet mapīti ar aizsūtītajām bildēm, ievēroju ko interesantu... Bildes nebija daudz - deviņas, bet skatoties tās pēc kārtas bija nolasāms stāsts. Un ne jau restorāna meklējumi Romas ieliņās, bet gan kriminālromāna cienīgas ilustrācijas. A moš man jau šibers veras ciet un redzu lietas, kuru nav...
Sakarā ar to, ka tūristu rokasgrāmas cienīgu informāciju sagrūdu šajā stāstiņā, bildītes lūdzams skatīt fotoreportāžas sadāļā:
www.fotoblog.lv...

P.S. par gramatiku un pārrakstīšanās kļūdām lūdzu citur - es tač neiešu šito blāķi pārlasīt...