Laimes filosofija
Zinātne par laimi ir diezgan jauna, speciālisti noskaidrojuši, ka cilvēki diemžēl nezina, kas ir laime un to nav iepazinuši. Protams, tas ir atkarīgs no katra cilvēka, kāda ir viņa izpratne par laimi un par dzīvi kopumā.
Pasaulē ir gan laimīgi, gan nelaimīgi cilvēki. Nelaimīgie parasti saka, ka viņiem laime nav lemta, taču klusībā tik un tā cer kļūt par laimīgiem cilvēkie
Amer
Lielisks piemērs no dzīves, ka kāda sieviete par katru cenu vēlējās apprecēties un dzīvot ārzemēs. Kad viņai palika 22 gadi, tā savu sapni iepildīja, kļūdama par sievu jaukam cilvēkam, kurš sievietē bija iemīlējies līdz ausīm. Taču viņa nespēja saprast, kāpēc ir nelaimīga. Laimes gaidīšanas sajūta ir vēl svarīgāka nekā brīdis, kad laime tiek sagaidīta. Pēc Gilberta teorijas atbilde ir ļoti vienkārša – sieviete neaizdomājas par to, kas būs pēc kāzām. Viņa domāja par kāzām un par to, kur dzīvos, bet ne par dzīvi pēc tām. Jārēķinās ar to, ka pēc gaidāmā notikuma iestājas sekas.
Mūsu dzīvi veido tie, kas mūs mīl, un tie, kas atsakās mūs mīlēt. Laime ir mums dotā iespēja dzīvot. No rīta pamosties un apzināties, ka Dievs devis mums vēl vienu dienu, vēl vienu iespēju kaut nedaudz mainīt savu dzīvi, piepildīt pasauli ar prieku un mīlestību. Laime – tā ir iespēja izlabot savas kļūdas, vismaz censties tās neatkārtot, tādējādi nesāpinot citus. Mēs laimi nesam sevī, savā dvēselē, un tieši tāpēc nepietiek ar to, ka mēs neredzam raudošu cilvēku, nejūtam, ka mums tepat līdzās kāds ir izmisis vai skumst. Justies laimīgiem, ja spējam asaras kādam noslaucīt un uzmundrināt izmisušo. Un tā nav izplānota rīcība - darīt to, ko sirds vēlas, un pēc tam just gandarījumu - arī tā ir laime.
Tik daudziem no mums trūkst dvēseles miera, mūždien kaut kas jāsasteidz, kaut ko nepaspējam. Bet vai tad viss ir tik drūmi? Padomājiet labāk! Vēl jums ir mājas, kur atpūsties, kurp doties pēc darba, ir arī cilvēki, kuri jūs mīl un par jums neaizmirst. Ir viss, ko mēs saucam par pierastu. Bet tepat vien, uz šis zemes, mitinās mūsu laime.
Mana laime veidojas arī no man dārgo cilvēku smaidiem, no vecāku rūpēm un raizēm. Es zinu, ka grūtā brīdī būs cilvēki, kas domās par mani. Laime slēpjas arī spējā neizniekot to, kas mums pieder. Arī draugus, arī mīlestību. Laime ir arī gaidīt: gaidīt rītu, svētkus, mīļoto cilvēku. Arī tikšanās un šķiršanās bieži ir daļiņa no lielās laimes.
Un mēs, cilvēki, pārāk reti ļaujamies savu vēlmju un jūtu plūsmai. Mēs baidāmies, ko par mums teiks un domās citi, bet, vai tā nav durvju aizciršana savas laimes priekšā? Laime slēpjas arī apziņā, ka nekas nebūs tā, kā gribu, jo neesmu neko izdarījis, lai tas notiktu. Un vai mēs tiešām darām to, kas priecētu mūs pašus? Kur paliek laiks, kas būtu jāatvēl sev pašam? Var iet, strādāt, cenšoties sev iestāstīt, ka tā tam jābūt. Kas parūpēsies par mums, ja mēs paši to nedarīsim? Ikdienas steigā izbrīvējiet laiku sev un jutīsieties laimīgi.
Vai Tu esi laimīgs? Tādu jautājumu uzdodu sev un sev pazīstamiem cilvēkiem. Taču man jāteic, ka šis jautājums par laimi izrādījās viens no grūtākaj
Ka
Izrādās, nav tik viegli pateikt, vai esi vai neesi laimīgs. Lūk, dažas atbildes.
"Es nezinu. Laikam jau jā, ja reiz nezinu. Ja būtu baigi nelaimīga, tad jau es to zinātu, vai ne?"
"Tas ir tik tipiski latviešiem — mocīties ar jautājumu par laimi vai nelaimi. Tipiski! Un, tikko mēs sākam šito visu analizēt, tiešām rodas visādi iemesli, kādēļ būt nelaimīgam. Un tad sākas... Kā mani tas riebjas! Es esmu laimīga! Tā arī uzraksti!"
"Kā es varu pateikt, vai esmu laimīga? Tas taču var mainīties simt reižu dienā."
"Tu neticēsi, bet es esmu laimīga tad, kad nokārtoju praktiskas lietas — kad samaksāju rēķinus un nopērku ēdamo nedēļai. Tad es tiešām izjūtu tādu baigo laimes sajūtu. Viss pārējais ir tikai tādi emociju virpuļi!"
"Es neesmu laimīga. Un reizēm kaunos par to. Un izliekos, ka esmu. Jo būt nelaimīgam mūsu laikos nav modē. Stilīgi ir visu laiku būt foršam un laimīgam, vēlams, arī veselam un bagātam... Es izliekos, bet patiesībā man tas dziļi riebjas. Varētu domāt, ka tas tāds pienākums — būt laimīgam
"Lie
Dzejnieks ir teicis, ka lielās laimes nav, it tikai daudzas mazas laimītes. Ir, ir jau gan — bērni, veselība, mīlestība, dzīvi vecāki. Man šķiet, ka tā ir tā lielā laime, kura ir ar mums, un parasti mēs to nemaz neapzināmies. Tikai tad, kad atņem kādu gabaliņu no lielās laimes, — tad gan sabrūk pasaule.
Bet, runājot par ikdienas pasauli, protams, to rada daudzās mazās laimītes. Lūk, dažādi cilvēku izteikumi, par to, kas ir laime viņiem.
"Kafija
"Seks
"Kad jūtos nelaimīga, es vienmēr mazgāju logus vai grīdu. Kad beigās redzu, ka viss ir tīrs, pārņem tāds baigais apmierinājums. Varbūt pat laime."
"Demjen
"Saki, ko gribi, bet visas tās sieviešu muļķības darbojas! Kafija, vanna, šokolāde — man liekas, tur ir kaut kāds sakars ar reālu ķīmiju, kas rada tos laimes hormonus, bet man vienalga. Galvenais, ka ir kaut kas, par ko tu vari būt drošs — palīdzēs pat drūmos brīžos."
"Mana laimes formula esmu es pati — ja es sev atrodu iemeslu būt nelaimīgai, neviens cits mani nepiespiedīs kļūt laimīgai. Teicienā par to savas laimes kalšanu ir liela, liela taisnība
La
Un tā katrs mēs būvējam savu laimes pili. Tā var būt arī būdiņa, bet bez sajūtas, ka tajā es satiekos ar savu dvēseli, savu laimi, tai nebūs vērtības. Sirdsapziņas pārmetumu vēji neļaus aizmigt. Vienalga kur un no kā, bet mēs visi ceļam šo patvērumu savai dvēselei, cerot, ka nekas to nesagraus. Un tā tam jābūt. Jāsargā viss, kas dara mūs laimīgus, jo var gadīties, ka pazaudētais vairs neatgriežas un smeldz visu atlikušo mūžu.
Liela nozīme ir tam, kāda cilvēkam ir ģimenes dzīve. Ne velti kāds slavens rakstnieks savulaik teicis, ka visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai. Cilvēki, kuri dzīvo laulībā, ir laimīgāki nekā tie, kuri ir vientuļi. Īpaši tas attiecas uz vīriešiem – precēti vīrieši ne vien dzīvo labāk, bet arī ilgāk. Iespējams, ka viņi dzīvo ilgāk ne tikai tāpēc, ka ir labāk paēduši, bet arī tāpēc, ka ir dzīve viņiem ir prieks salīdzinājumā ar vecpuiši
Pre
Ameri
Lai
Tas izskaidrojams tā, ka vispirms vajag noskaidrot, kad tad esam laimīgi? Neiedziļinoties sīkumos, laimīgi kad esam izgulējušies, kad esam paēduši, kad esam kopā ar mīļoto cilvēku, kad visi rēķini samaksāti, darbā panākumi un skolā visi parādi nokārtoti. Tad nu liku iedomāties šo situāciju pilnībā apmierinātu un vai tiešām šinī brīdī vajag vēl kaut ko? Kolēģi man piekrita un teica, jā – tiešām, šādi līdzīgi momenti ir laime, kura, protams, nav ilglaicīga, bet tā tomēr ir laime pēc kā var tiekties un ko var piepildīt un justies atkal laimīgs.
Pirms šī darba rakstīšanas es ļoti bieži sev uzdevu jautājumu, vai esmu laimīgs, kāda ir dzīves jēga un kam tad mēs strādājam, kam mācamies, kam tas viss vajadzīgs. Apkopojot šīs domas un rakstus par laimi, esmu nonācis pie secinājumiem, ka laime nav sarežģīta, tā ir vienkārša. Laimīgs cilvēks var būt katru dienu, tikai mums tas ir jāizbauda. Mēs bieži aizmirstam šo laimi, jo tā atkārtojas, piemēram, tā pati pieminētā rīta kafijas smarža.
Esmu laimīgs, kad pēc sporta treniņa jūtu, ka esmu labi pastrādājis un nākamajā reizē šo pašu treniņu jau varēšu izpildīt daudz kvalitatīvāk un ātrāk. Laimīgs, kad darbā priekšnieks izsaka uzslavu vai vienkārši izrāda, ka redz to, ko dari un ka tas tiek pamanīts. Esmu laimīgs kad ārā spīd saule un ir silts, kad var skriet gar jūru un izbaudīt brīvību, vēju, ūdeni un svaigo gaisu.
Es esmu laimīgs tad, kad nejūtos šajā pasaulē viens, kad jūtu, ka par mani kāds uztraucas, kad ilgāku laiku neesmu devis par sevi ziņu, kad jūtu, ka mīl mani un ka spēju mīlēt citus. Esmu laimīgs ieraugot savus vecākus un vecvecākus smaidīgus, kad tie priecājās par savu bērnu un mazbērnu panākumiem skolā un darbā, par to, ka tie ir apciemojuši viņus savās brīvdienās un kopā pavada kaut pārdesmit minūtes.
Katrs pats savas laimes kalējs. Pārāk maz mēs novērtējam to kas mums ir. Biežāk par to priecāties un izbaudīt to, nevis tiekties mūžīgi pēc kaut kā jauna, pēc neizzinātā. Tāpēc jau arī bieži kļūstam nelaimīgi, jo liekas, ka zinot vairāk, mēs tikai zinām mazāk.
MR2
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
MR2 | 15:49 19.10.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Piekrītu! :) A apcerējums no 2007.gada filosofijas lekcijas! :)
DorX | 16:07 19.10.2008 | Atbildēt uz komentāru |
kas pasniedza ? :)
MR2 | 18:09 19.10.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Lotārs Dubkēvičs :)
gurka | 21:57 19.10.2008 | Atbildēt uz komentāru |
par garu ... :(
jensen | 16:02 20.10.2008 | Atbildēt uz komentāru |
šito izprintēju un tagad vienmēr nēsāšu sev līdzi..
DorX | 15:01 19.10.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Tāds navis, jauks apcerējums :) not much more.. Laimi zinātniski nav iespējams pētīt, jo 1) To nevar novērot. Tā visdrīzāk ir mentāls process, kuram kaut kāda piekļuve ir vien cilvēkam pirmajā personā. To nevar padarīt publisku un tas ir viens no zinātnes pamatnot eikumiem . 2) Eksperimentu nevar atkārtot. Vienu dienu man kafija sniedz "mazo laimi", bet otrajā dienā vairs ne. Kas ir mainījies? Šķiet neiespējami paredzēt visus apstākļus un nodrošināt to identisku atkārtoš anos.
as gan nenozīmē, ka pilnībā nepiekrītu rakstītajam. Pēdējā laika semu +- iemācījies, pieliekot noteiktas pūles, mainīt savu garastāvokli par +- 180 grādiem uz labo pusi. :) Tā kā - jā mēs paši esam atbildīgi par to, kā jūtamies. Ārējie apstākļi var tikai pastiprināt vai pavājināt šīs mūsu sajūtas.
T