Vakars Kawazoe dārzā

( tikai noskaņas )

Kawazoe Tsubasa iznāca vakarīgajā dārzā. Novilcis sandales viņš tās akurāti nolika oļainā celiņa malā, pats uzmanīgi sperdams soli zeltainajā, raupjajā smiltī.
Solis, vēl viens. Kāju pēdas sajuta dienas siltumu, kas strāvoja no smilšu graudiem.
Kawazoe sajuta Zemes mieru, kas vēsi strāvoja augšup pa lieliem. Tālumā krūmājā piesardzīgi svilpa nakts putns. Ja vējš vispār bij, tad kaut kur augstu piekalnēs, slaidāko priežu galotnēs.

Kawazoe Tsubasa aiz muguras slējās koka namiņš uz kura jumta bija nosēdis milzīgs, pus debesi aizklājošs, oranžisārts mēness. Uz tā kā milzīgas kārpas un rētas bija labi saskatāms katrs krāteris, bet Kawazoe uz mēnesi neskatījās, viņš to juta ar muguras ādu. Ar muguru viņš atbalstījās pret mēness ripu un ņēma no tās nakts spīdekļa spēku.
Kawazoe skats bija vērsts uz priekšu, kur pāri kalnu galiem vēl blāzmoja norietošās Saules karmīnsarkanā ar aveņu un apelsnīnu sulu atjauktā blāzma. Tā bija kokteilis, ko Kawazoe Tsubasa pacēlis rokas dzēra milzīgiem izslāpušiem malkiem.

Viņš nesteidzīgi spēra vēl pāris soļus dārzā, līdz kāja skāra milzīgu, plakanu melnam bruņurupucim līdzīgu akmeni. Akmens bija raupjš un matēts, bet pašā tā viducī vīda spoži pulēts ovāls.
Vīrietis nopūtās un nenolaidis acu no Debess apsēda uz akmens. Arī tajā mājoja dienas siltums.
Zeltainā smilts apkārt akmenim bija kārtota koncentriskos riņķos, kuri viļnveidīgi attālinājās no centra, kurā patreiz atradās Kawazoe.

Kawazoe Tsubasa ielaida pirkstus smilšu graudos un pēc brīža tie sataustīja smiltī noslēpto.
Trīs figūriņas - viena gandrīz balta, no balējuša ziloņkaula, otra sarkanbrūna un trešā ogļu melna - izgriezta no lavas pikuča.
Kawazoe pirksti glāstā pārslīdēja pār to sejiņām. Pirmā smaidīja - un Kawazoe lūpu kaktiņi piepacēlās kā putni virs sakaltušas pļavas zāles. Otrā - arī smaidīja, tikai citādu, nedaudz viltīgu smaidu - vīrieša plaksti samiedzās un pietuvojās sirmajiem deniņiem.
Trešā sejiņa nesmaidīja, bet smējās pilnā kaklā - trīs smilšu graudi vizēdami pacēlās no zemes, uzvirpuļoja augstu pret tumši zilo debesi sveicinot norietošo Sauli un paklanoties šībrīža debesu valdniekam - Mēnesim, un tad atgriezušies atpakaļ pie zemes nolaidās uz Kawazoe sejas.
Viens graudiņš nogūla uz labā plakstiņa, otrs ieķērās kreisajā skropstā, bet trešais nolaidās uz pieres, tieši pa vidu starp Kawazoe tumšajām, biezajām uzacīm.

Vienu mazā dārza malu šķērsoja šaura, akmeņaina upīte. Ūdens bija tik dzidrs, ka to nebija iespējams saskatīt. Likās ka mazās zivteles un koku lapas plīv gaisā virs melnajiem, tumši sārtbrūnajiem un baltajiem oļiem.
Kawazoe Tsubasa zināja, ka šīs zivtiņas nekad nepeldēs tālāk par viņa dārza robežām. Viņas varētu sasniegt okeānu, ja vien to vēlētos un peldētu lejup pa straumi.
Bet viņas neko nezin par okeānu, tā spēku, milzīgajiem viļņiem un vēju, kurš plosās virs putu vērpetēm. Un viņām tas arī nav jāzin.

Kawazoe Tsubasa nolika neckes atpakaļ smiltīs.
No kalna piekājes augšup cēlās tur valšķīgi izlaidušās pilsētas troksnis - auto signāli, restorānu mūzika... ostas vai kuģu būvētavas ceļamkrānu ierūsējušie vaidi.

Kawazoe Tsubasa salika plaustas un paklanījās visām četrām debess pusēm.
Saule bija aizgājusi un Mēness kungs sarucis un pacēlies augstu debessjumā. Bija iestājies zvaigžņu laiks.
Kawazoe pasmaidīja ceturto reizi.

Nesteidzīgi uzvilcis sandales viņš lēnām devās uz māju, lai terasē aizdegtu laternas.
Pār dārzu pāri upītei un mājas jumtam aizskrēja nomaldījusies vēja šalka.