Atkal kalnos (5_1) 24.-25.jūlijs. No lāstekām līdz tropiem.

Turpinājums.
No rīta ap desmitiem izbraucam uz Austriju, lai beidzot okupētu pasūtīto numuriņu gandrīz 3000 metru augstumā. Tomēr ne jau viss iet tik raiti, cik gribētos.

Vispirms tauta solīto 15 minūšu vietā uz stundu šņākdama iekrīt apģērbu izpārdošanā kādā ceļmalas bodē. Otrkārt pati nokļūšana līdz takas sākumam, kas ved uz mūsu kalnu mītni nav nemaz tik ātra. Apstājušies autoplacī pie Matreier Tauernhaus, secinām, ka zirgu pajūgs jau gatavs doties ceļā uz apmēram 45 minūšu brauciena attālo pēdējo miestu Innergschloess, no kura tad vajadzīgā taka uz mūsu būdu arī atiet. Principā nokļūšana no tauernhausa līdz ciematiņam var būt divējāda – vai nu kāto ar kājām kādus 6 kilometrus, vai izmanto vietējo transportu – zirgu pajūgus vai traktora vilktu vagoniņu. Sapakojot visu nepieciešamo inventāru, somas padevušās visai smagas, tamdēļ fiksi metamies uz pajūgu. Tikai ceļā attopamies, ka steigā aizmirsām samaksāt par autoplaci… Jācer, ka auto šeit neaizvelk vai nebloķē kāds attāls policijas iecirknis, kā arī, ka sods nebūs mūsu algām astronomisks.
Pēdējais ciems ielejā ir neliels, zemei pieplacis divstāvu guļbaļķu namu pudurītis ar maziem lodziņiem un nomelnējušiem sāniem. Skats kā no vesterna 19.gadsimtā, tikai sarkanīgo prēriju vietā te cilvēkus apjož kalnu sniegotās galotnes. Iztikšana tiek pelnīta vai nu uz tūristu rēķina vai ar lopkopību. Ielejas ganībās zāli plūc alpu govis, bet augstāk kalnos savā vaļā klaiņo aitu ganāmpulki – ledājiem pāri taču tās netiks! Aitas tiek izlaistas pavasarī, bet savāktas rudenī un tad par bargu naudu tirgotas kā ekoloģiskais produkts.
No vietējiem uzzinām, ka uz mūsu Neue Prager Hutte var nokļūt pa diviem maršrutiem jeb takām – viens, pēc viņu vārdiem un nicinošajiem roku vēzieniem, ir tups stampājiens tik uz augšu apmēram 4 stundu garumā, turpretim otrs, kaut pusstundu ilgāks, sola neaizmirstamus dabas skatus. Smagie „rukzaki” un priekšā stāvošais augstuma kilometrs pārliecinoši iegalvo, ka pusstunda šoreiz ir noteicošais apstāklis un mēs dodamies „stulbās takas” sākuma meklējumos. Diemžēl pašaujam garām un turpu – šurpu ceļš nolaupa tik dārgo pusstundu. Bažas uzdzen arī apstāklis, ka kalnu namā jāpiereģistrējas līdz pieciem, kas ar šādu nesamo pašreiz ir vienkārši nereāli, tamdēļ ar vieglu somu plecos izsūtam radagabalu, lai steidzas augšup. Taka ir skaidra un plata, kā arī uz tās ik palaikam sastopamas lejupnākošas trekingistu (nežēlīgi vienkāršojot - kalnu tūristi, kas vieglu mugursomu plecos un nūjām rokās parasti pārvietojas pa iepriekš sagatavotām takām) grupiņas, tamdēļ šoreiz brālēna drošība sevišķas pārdomas neraisa.

Turpinājums sekos.

P.S. Pēdējā attēlā redzams pēdējais ciems un kalns aiz tā ar balto mici tad nu arī ir "stulbās takas" īpašnieks.