Atkal kalnos (7) 27.jūlijs. VF Canalone un mājupceļš

Noslēgums (paldies, kam bija interesanti :).
Vajadzīgo būdu sasniedzu mazāk kā stundas laikā. Kāda darbiniece skaidro, ka ir iespējami divi attīstības varianti – stundīgs un divstundīgs. Tiesa, pirmā, jeb grūtā daļa abiem ir kopīga.

Tā kā viņas miglainās angļu valodas dēļ īsti gudrs netieku par divstundīgo modeli, nolemju iet īso.
Maršruta sākums atrodams kādu desmit minūšu attālumā no būdas. Uz to ved arī visās valodās pietiekami saprotamā norāde „... Solo per alpinisti esperti”. Jes, tas ir mans izaicinājums, un iekšā biki tā kā kaut kas iekņudās!
Jau no pirmā metra maršruts acīmredzami godam nopelna savu 4.a. Klints ir stipri stāva un ar pieklājīgām aizķerēm nelutina. Gandrīz katrs solis prasa apdomāšanu, jo lieki pārbaudīt „ūsas” (ferratu pašdrošināšanas sistēmu) nemaz negribas. Atelpa netiek dota un ir smagi. Uzmācās pat domas, ka diez vai šādu „sprintu” izturētu divu vai trīs stundu garumā, kā tas varētu būt garākās ferratās. Tomēr pēc kādas pusstundas grūtā daļa beidzas un seko lejupceļš apmēram 2.grūtību kategorijas līmenī. Nu, tas jau ir „kūkas gabals” (piece of cake) un ir kā maigs saldais ēdiens pēc kārtīga emociju kāpostu viruma, ko uzservēja augšupceļš. Pakonsultēju kādus vācu kāpējus, kas augšup dodas pa manu noejas ceļu, jo īstais maršruts viņiem esot bijis par smagu, bet iekšā ir tāds grūti aprakstāms „Jes, es to paveicu un es to spēju!!!!”. Ir pat vēlme izkāpt maršrutu vēlreiz, zinot, ka tagad es to paveiktu savādāk un vieglāk… Tomēr lejā gaidīs līdzbraucēji un atliek tikai ar apmierinājumu griezties atpakaļ, pārliecinoši nosoļojot gar būdas priekšā dzērienus malkojošajiem citiem kāpējiem, kas vēro katru ferratā aizejošo un pārnākošo.
Stāvvietā uz kompanjoniem vēl nākas pagaidīt. Ir pēcpusdiena un sāk gribēties ēst. Ieradušies, tie atved picas šķēli. Izrādās, ka no pilsētas baudīšanas nekas neesot sanācis, jo veikali tikuši slēgti pusdienas pārtraukuma dēļ, bet tad, kad atraduši picēriju, tur paziņots, ka paēst nevarēšot. Uz Modra mulso „Kāpēc?” itālis nosmējies un paskaidrojis, ka tagad, savukārt, viņiem sākoties pusdienas laiks. Labākajā gadījumā ātro picu varot dabūt līdzi . Itāļiem pusdienas laiks ir ilgs un tas, pats par sevi saprotams, ir svēts! Patiesībā to, ka klienta vērtība pusdienas laikam nesniedzas pat līdz vidum mēs ievērojām jau pagājušo gadu. Kas tad mums atliek? – DOTIES MĀJĀS!!!
Par mājupceļu sevišķi izplūst negribas. Tajā ietilpa viena nakšņošana uz Austrijas/Vācijas robežas, neiztrūkstoša divvietīga numuriņa mangošana trijiem, baiss nonstopa diennakts brauciens līdz mājām ar pateicības došanu poļu policistiem par vadošajiem norādījumiem ap četriem naktī, kad caur kādu no miljons Polijas sīkpilsētām tika braukts ar apmēram 90km/h. Policists izrādījās tik laipns, ka zināja pārrēķināt draudošo 500 zlotu sodu latviešu naudiņās un, galu galā, bija ar mieru pat uz nopietnu atlaidīti. Protams, neaizmirstamas ir pēdējās 3-4 rīta stundas uz Lietuvas ceļiem, kad aizkrītot vienai acij kādu brīdi nākas braukt ar atlikušo otru, jo pirmo atdabūt vaļā nemaz tik ātri nevedas.
Lai nu kā, beidzot esam mājās ar jaunām emocijām un atziņām. Kā būtiskākā no mana apcirkņa ir, ka konkrētiem pasākumiem ir vajadzīgi konkrēti ceļabiedri ar līdzīgām vēlmēm un spējām. Ne visiem, lai cik arī jauki cilvēki tie nebūtu, pietiek motivācijas un spēju doties turp, kur remdējuma alkst tava sirds.