atrasts internetā

Modernajā pasaulē, mūs automātiski kontrolē vietas, kurās mēs dzīvojam un darbojamies. Mēs ejam caur dažādiem rituāliem mūsu dzīvēs – darbs, «atpūta», patēriņš, pakļaušanās – tāpēc, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir veidota šajām lietām.

Modernajā pasaulē, mūs automātiski kontrolē vietas, kurās mēs dzīvojam un darbojamies. Mēs ejam caur dažādiem rituāliem mūsu dzīvēs – darbs, «atpūta», patēriņš, pakļaušanās – tāpēc, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir veidota šajām lietām. Mēs zinām, ka tirdzniecības veikali pastāv, lai tur iepirktos, biroji – lai strādātu, ironiski nosauktas «dzīvojamās» istabas – lai tajās skatītos televizoru, skolas un mācību iestādes – lai klausītu skolotājus. Visām šīm vietām, caur kurām mēs kustamies, ir iepriekš-uzstādītas jēgas un viss, kas ir vajadzīgs, lai mēs turpinātu kustēties pa šiem pašiem ceļiem. Ir grūti atrast jebko citu darāmu iekš Rimī kā tik aplūkot un pirkt preces, un, pieraduši pie tā, mums ir grūti iztēloties, ka tur varētu kaut ko citu darīt – nemaz neskatoties uz to, ka jebkāda cita darbība tur izņemot iepirkšanās un patēriņu tur ir nelegāla, ja tā padomā par to.

Pasaulē paliek mazāks un mazāks tas skaits ar brīvām, neierobežotām vietām, kur mēs varam ļaut savam ķermeņim un prātam brīvi izpausties. Gandrīz visām vietām, uz kurām tu vari iet, jau ir norādīta funkcija un pielietojums tām; privātīpašums, šopinga rajons, autostrāde, mācību telpa, nacionālais parks. Un mūsu viegli prognozējami ceļi caur pasauli reti kad noved mūs pie tām atlikušajām brīvām vietām.

Šīs vietas, kur domas un bauda var būt brīvas katrā nozīmē, tagad aizstāj uzmanīgi kontrolētas Disnejlanda vides – vietas kurās mūsu vēlmes ir iepriekš uzražotas un tiek pārdotas atpakaļ mums uz mūsu finansiālā un emocionālā rēķina. Dot pasaulei savu pašu izdomāto jēgu un veidot savus veidus, kā tajā spēlēties un darboties ir fundamentālas daļas no cilvēka dzīves; mūsdienās, kad mēs gandrīz nekad vai nekad neatrodamies tādās vidēs, kas šo atbalsta un rosina, nav nekāds brīnums, ka tik daudzi no mums jūtas izmisīgi un nepiepildīti. Tāpēc, ka pasaulē ir tik ļoti maz tādas brīvas vietas palikušas, un mūsu ikdiena mūs uz tām neved, mēs esam spiesti apmeklēt tādas vietas kā Disnejlandu vai Līvu akvaparku, lai gūtu jebkādu šķietamību par aktivitāti un brīvību. Tādā veidā īstos piedzīvojumus, ko mūsu sirds vēlas, aizstāj viltus piedzīvojumi, radīšanas saviļņojumu – skatītāja, novērotāja monotonija.

Mūsu laiks ir tikpat ļoti kārtīgi sakārtots kā mūsu telpas. Visa pasaule kustas un dzīvo pēc standartizētas laika sistēmas, radīta, lai sinhronizētu mūsu kustības no viena pasaules gala līdz otram. Iekš šīs lielās sistēmas, mūsu dzīves disciplinē mūsu darba grafiks un skolas laiki, sabiedrisko transportu saraksts un uzņēmumu un veikalu darbības laiki, utt. Šī dzīves disciplinēšana, kas sākas jau bērnībā, smalki, bet stipri ietekmē mūs visus: mēs aizmirstam, ka mūsu dzīves laiks ir beigu beigās mūsu pašu, lai mēs varētu patērēt tā, kā gribam, un domājam darba dienu, pusdienas pārtraukumu un vīkenda ziņā. Patiesi spontāna dzīve ir tikpat kā neiedomājam lielākai daļai no mums, un tas sauktais «brīvais» laiks ir parasti tik laiks, kas ir ieplānots citām aktivitātēm nekā darbam. Cik bieži tu pagūsti ieraudzīt saullēktu? Cik daudz saulainās pēcpusdiena pasteigas tu vari iet? Ja tev pēkšni parādījās negaidīta iespēja braukt aizraujošā ceļojumā šonedēļ, vai tu to spētu paņemt?

Šīs ierobežojošās vides un grafiki krasi sašaurina mūsu dzīves lielisko potenciālu. Tie arī izolē mūs no viens otra. Savos darbos, mēs pavadām ļoti lielu daļu no laika tur darot viena veida darbu ar vienu noteikti cilvēku grupu, vienā noteiktā vietā vai vidē. Tik ierobežojošas, atkārtojošas pieredzes dod mums ļoti šauru perspektīvu uz pasauli, un attur mūs no iepazīšanās ar cilvēkiem ar citām pagātnēm. Mūsu mājas mūs izolē vēl vairāk – mēs ieslēdzamies kastēs, daļēji no bailēm no tiem, pret kuriem kapitālisms ir izturējies vēl sliktāk nekā pret mums, daļēji tāpēc, ka mēs pakļaujamies paranojai, kuru propogandē firmas, kas pārdod «drošības» sistēmas. Mūsdienu piepilsētas ir kopienu kapsētas, cilvēki sapakoti kastēs… tāpat kā lielveikalu produkti, sapakoti «svaigumam». Un gan mūsu mājas, gan darba vietas pietur mūs pie vienas vietas, nekustīgus, nespējīgi ceļot pa pasauli izņemot steidzīgos atvaļinājumos.

Pat mūsu ceļošana ir ierobežota un ierobežojoša. Mūsdienu transporta līdzekļi – autobusi, mašīnas, metro, dzelzceļi, lidmašīnas – pietur mūs pie noteiktiem maršrutiem, skatīdamies uz ārpasauli caur ekrānu, it kā tas būtu īpaši garlaicīgs televīzijas raidījums. Katrs no mums dzīvo personīgā pasaulē, kas sastāv lielākoties no labi zināmām vietām un galamērķiem(mūsu darba vieta, pārtikas veikals, drauga dzīvoklis, klubs), ar dažiem posmiem starp tiem(sēdēšana mašīnā, stāvēšana vilcienā), un maz iespēju atklāt vai sastapt kaut ko jaunu vai kādas nezināmas vietas. Vīrietis varētu apceļot 10 valstu šosejas un neredzēt neko izņemot asfaltu un benzīntankus, ja vien viņš paliktu savā mašīnā. Pieslēgti pie mūsu maršrutiem, mēs nevaram iedomāties pilnīgi brīvu kustību, jaunatklājumu ceļojumi, kas mūs novestu tiešā kontaktā ar pilnīgi jauniem cilvēkiem un lietām ap katru stūri.

Tā vietā, mēs sēžam iesprostoti satiksmē, mums apkārt simtiem cilvēku tajā pašā situācijā, bet atdalīti no viens otra ar mašīnu tērauda kabīnēm – tādā veidā izskatoties vairāk pēc objektiem, nevis cilvēkiem. Mēs domājam, ka mēs sasniedzam lielāku un lielāku pasaules daļu ar mūsdienu transporta līdzekļiem un jaunajām tehnoloģijām, bet ir tieši otrādi – mēs redzam daudz mazāk, labi pat, ja jebko. Šajā tempā lielceļi un benzīntanki aizstās visu, uz ko ir vērts ceļot… Tas ir, viss, kas nav vēl ticis pārveidots par smieklīgu atrakciju parku vai tūrisma objektu.

Daži no mums uzskata internetu par final frontier – par brīvu, neapbūvētu vietu, kurā var vēl daudz ko jaunu atklāt un izzināt. Internets varbūt var piedāvāt kaut kādu brīvību tiem, kuriem ir iespēja to lietot un izzināt, bet jebko, ko tas piedāvā, tas piedāvā par cenu – tādu, ka mēs atstājam mūsu ķermeņus aiz durvīm – brīvprātīga amputēšanās. Atceries – tu esi ķermeņis vismaz tikpat daudz, cik prāts – vai tā ir brīvība sēdēt nekustīgam, skatīdamies uz gaismiņām ekrānā stundām ilgi? Vai tu esi aizmirsis slapjās zāles vai silto smilšu sajūtu zem kājām, ugunskura dūmu smaka tavās nāsīs? Vai tu atceries, kā smaržo tomātu augs? Skriešanas, peldēšanas, pieskāršanās saviļņojums?

Mēs varam vērsties pie interneta pēc prieka un mums nebūs tāda sajūta, ka mūs krāpj, jo mūsu dzīves ir tik ierobežotas, aizžņaugtas un paredzamas, ka mēs esam aizmirsuši cik atbrīvojoša un priecīga darbība un kustība reālajā pasaulē var būt. Kāpēc samierināties ar ierobežoto brīvību, ko sniedz internets, kad mēs varam tik daudz ko citu pieredzēt un izbaudīt reālajā pasaulē? Skriet, dejot, braukt ar laivu, pētīt jaunas pasaules tavā mājas pagalmā vai aiz stūra.

Mums vajag jaunas spēles – spēles, kas mūs atbrīvos no ikdienas nomācošās pelēcības. Mums vajag dzeju rūpnīcās, koncertus uz ielām, seksu pļavā un bibliotēkās, brīvie pikniki lielveikalos, gadatirgus uz šosejām un lielceļiem. Vajag arī izdomāt jaunas koncepcijas par laiku un transportu. Pamēģini padzīvot bez pulksteņa – nesinhronizējot sevi ar pārējo aizņemto, nodarbināto pasauli. Pamēģini iet ceļojumā ar kājām vai divriteni, lai tu varētu piedzīvot visu, ko tu redzi, bez stikla ekrāna starpības. Papēti savu rajonu – parāpelē pa jumtiem un paskaties aiz stūriem, kurus tu nekad nebiji ievērojis – tu būsi pārsteigts par to, cik daudz piedzīvojumi tevi gaida!



atradu sito internetaa. autors nezinaams

www.vi-de.lv...