Par Pilsētu&provinci

=vienkārši, kad sanāk ar viņu aizbraukt tālāk par 50km no Rīgas atskan viens un tas pats jautājums "Kā cilvēki šeit var dzīvot!?"= (c) Eliks, 2006

Īstenībā pie šī bloga raksta tapšanas nav vainīgas autoritātes (Eliks:)), vai klasiķi (Pauls Bankovskis), bet gan prese, konkrēti kaut kad neatminamos laikos šajā pat rudenī publicētais raksts “Mājas viesī” (ir tāds “Latvijas [lauku] avīzes” pielikums) par to, kā un kāpēc cilvēki no Pilsētas (Rīgas) atgriežas provincē. Lai gan tēma par vienas trešdaļas Latvijas populācijas novietojumu Daugavas lejtecē, protams, ir apzelēta no visām pusēm un ļoti pamatīgi. Tik pamatīgi, ka pat doma, ka kāds varētu uz neatgriešanos pamest civilizāciju un atgriezties uz dzīvi mūžameža vidū (t.i., pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas) šķiet dīvaina. Tomēr ir cilvēki, kas provincē dzīvo un jūtas laimīgi. Brīžiem (it sevišķi garajos rudens vakaros, vējiem aiz loga gaudojot) par šo tēmu gribas bišķi padomāt.
Lauķi ir stulbi, bet tajā pašā laikā arī labāki cilvēki (jo nevienam tak nav noslēpums, ka rīdzinieki ir maitas pēc definīcijas). Dzīve pilsētā ir vieglāka un interesantāka (neizmērojams baudu krājums gan prātam, gan ķermenim), bet arī stress ir pilsētnieka labākais draugs. Pilsētas īstais vārds ir Lielas iespējas, bet īstā seja ir satiksmes sastrēgumi, netīras kāpņu telpas un ubagi ielās (to gan arī varētu uzskatīt par vienu no iespējām). Province? Pieejamās iespējas brīžiem atgādina anekdoti par kurmīti – var rakt. Un var arī nerakt. Var dzert. Un var arī nedzert.
Nez kāpēc tiek pieņemts, ka pilsētnieki visumā ir laimīgāki nekā provincē dzīvojošie. Tas varētu liecināt, piemēram, par to, ka cilvēki dara viens otru laimīgu – ja jau daudzu karstākais sapnis ir nokļūt vietās, kur ir pēc iespējas vairāk citu cilvēku, un jo vairāk, jo labāk. Tajā pat laikā ir cilvēki, kuru laime slēpjas importa tulpju sīpola uzziedēšanā pavasarī piemājas dārza saules pusē. Un pirmā strazda gadskārtējā atlidošanā.
Lai arī kā nu tur būtu, nekādi nevaru atbrīvoties no aizdomām, ka laime tomēr slēpjas izvēlē. Pareizā izvēlē. Un galu galā 21.gadsimtā mūs tak visus vieno Internets:)

---------

Pauls Bankovskis “Svētā Bokasīna koks” (nodaļa “Pilsētas koks”, 33.lpp):
Antonijas māte apprecēdamās pameta zilo ezeru zemi, lauku darbus, krucifiksus uz ceļu krustojumiem un savus vecākus. Viņa nespēja iedomāties, ka vajadzētu dzīvot laukos, ar gumijas zābakiem brist pa mēsliem un dubļiem, ar rokām nest mājā ūdeni un kopt smirdīgus un dumjus lopus. Jā, tur bija brīnišķīgi dabas skati, bet bija arī nodzērušies pusdebili kaimiņi, bija tuvākais veiklas piecu kilometru attālumā un tuvākā pilsēta, uz kuru nekā nebija iespējams nokļūt.
Antonijas un viņas vecāku mājas ir pilsētā. Te viss ir tik šķietami tuvu un ērti, te var veiksmīgi noslēpties no citu acīm, ja vien ir vēlēšanās, vai uzturēt pietiekami lielu paziņu loku, ar kuru nav jānoslēdz nekādas, pat visformālākās saistības.