Zvans pie durvīm.

Šo stāstu sarakstiju brivaja laikā!Ja Jums patiks, būs arī turpinajums, ja nepatīk, lūdzu neesiet parak kritiski! Es tikai mācos!:)

... Katru rītu viņa tika pamodināta ar durvju zvana palidzību. Arī šis rīts nebija savadaks! Viņa nezināja ne zvanitāju, nedz to, kādu mērķu vadīts viņš katru rītu atrodas pie viņas durvīm tieši 06:05 rītā. Un vēl dīvainak šķita tas, ka pec ši zvana viņu sagaidija ziedu pušķis aiz ieejas durvīm.
Durvju zvanam noskanot, no segas palīda arā rudu matu ērkulis, brūnās acis raudzijās sienas pulkstenī. 06:05 , eh, jāceļās, rudā būtne pie sevis nodomāja!
Kailās kājas pieskarās aukstajam koka parketam, čības atkal okumējis Pirāts.
Būtne aizseidzās uz virtuves pusi, noklikšjeja tējkannas poga un būtne devās uz vannas istabu. Viņa joprojām nesaprata, kadēļ dzīvokļa saimnieks ierikojis izlietni ar dīviem krāniem, zem labā krāna vareja noplaucēt roku, bet zem kreisā nosaldēt. Jau divus mēnešus viņas rīti iesakās tieši tā. Ar tieši šadām paardomām.
Uzvilkusi dzīnas un vilnas dzemperīti, nostumjot Pirātu no čībam viņa devās pie ardurvīm, lai ienestu atstātos ziedus.
- "Paldies, svešiniek!"

Skaistais rozu pušķis tika ielikts vazē. Iebertra barība piratam, iekapusi sporta čibās, viņa taustijās pēc somas.
- "Uzvedies godigi, Pirāt, ciemiņus neaizini!"
Izbrnītais runcis sktijās sava saimniecē izbrīna pilnām acīm. Arā spīdeja spoža saulīte, pie debesīm bija redzami tikai daži pūkaini mākonīši. Noklaudzinot daudzstavu nama durvīm viņas diena tikai pa īstam saakās. Ceļš līdz darbam veda cauri visai pilsetai, ejot garam maizes eptuvei viņa pieklauvēja pie vitrīnas loga. Vecais saimnieks smaididāms sveicinaja viņu, savukart viņa vecajam večukam nosutija gaisa skūpstu un turpinaja savu ierasto ceļu. Pilsetā viņa nepazina daudzus, arī laika nebija draugu meklešanai. Darbs, majas un atkal darbs aizņema visu viņas ikdienu. Un ta ik dienas cauri pilsētai , slidot garam maizes ceptuvei, ziedu veikaliņiem, partikas un kurpju veikaliem, mūždien uzmācīgo čigānu bariņam un daudzam jau daudzām sīkpreču bodītem viņa ienaca sava mīļakaja vieta..
-"Sveika, Anna, kā iesākas diena?"
-"Kā jau katru rītu, Deiv," viņa smaidot atteica.
Deivids bija viņas darba devējs, labakais draugs unvisburvīgakaispadomdevējs. Kafeinīca vēl bija pavisam tukša, bet pēc stundas šeit jau būs vesels čakojošu cilvēku bariņš. Zvaniņš pie ieejas durvīm iedzinkstejās.
-"Atvainojiet, ka kavejos, šodien izkapu no gultas ar kreiso kāju," - nobēra Barbara.
-"Kā vienmēr!" - vienā balsī iesauvas Anna un Deivs.

Koleģu smiekli paaršalca mazo kafeinīcu un beidzot darba diena varēja saakties.