Trenētas smadzenes un balsināti griesti.

Es saprotu, ka piepildīt smadzenes ar informāciju cilvēka mūža laikā, praktiski nav iespējams. Vismaz esmu dzirdējis šādu apgalvojumu. Droši vien balstītu uz kādu zinātnieku pētījumu vai žurnālistu izpūstu pīli. Tā mēdz notikt. Pirms daudziem gadiem, vēl pirms SWH radio, zobāksts Fredis „Pirmajā prognozē“ (bij tāds raidījums LTV1) palaida ēterā pīli par Leviju Štrausu no Latvijas, kurš zeltraču laikā, Aļaskā, sācis šūt bikses no brezenta un ātri kļuva par miljonāru.

Kā jau parasti – būs gari. Un pārsvarā par tehniskām lietām. Jau laicīgi apmeklējiet pelus.lv (tas spameris ir neatlaidīgs) un ar Jurija Jaklickinima formulām iepazīstieties laicīgi. Zinu, ka esmu stulbenis un pareizrakstība man klibo, tāpat, kā spēja formulēt savas domas. Par to varat nerakstīt. Pie lietas – Es saprotu, ka piepildīt smadzenes ar informāciju cilvēka mūža laikā, praktiski nav iespējams. Vismaz esmu dzirdējis šādu apgalvojumu. Droši vien balstītu uz kādu zinātnieku pētījumu vai žurnālistu izpūstu pīli. Tā mēdz notikt. Pirms daudziem gadiem, vēl pirms SWH radio, zobāksts Fredis „Pirmajā prognozē“ (bij tāds raidījums LTV1) palaida ēterā pīli par Leviju Štrausu no Latvijas, kurš zeltraču laikā, Aļaskā, sācis šūt bikses no brezenta un ātri kļuva par miljonāru. Aizmirsies ir raidījums, bet informācija par slaveno džinsu ciltstēvu kā latvieti, ir aizķērusies daudzu ļaužu atmiņā. Reāls gadījums. Nākošā atkāpe. Bērnībā, vecāku dzīvokļa virtuvē griesti bij nokrāsoti ar ūdens emulsijas krāsu. Ne īpaši nomazgājot krītu, nelietojot grunti un pati emulsija bij ražota Latvijā ap pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Gāze, ar kuru sildīja arī dzīvokli, šmorēti kāposti, kurus sautē stundām ilgi, galerti, kurus vārīja tikpat ilgi no ragiem un nagiem, vārītie kartupeļi – visa tā laika pārtika tika gatavota bez tvaiku novācēja un logs tika atvērts tikai uz mirkli, lai nedaudz pavēdinātu dzīvokli, kad kaut kas piedega. Šīs augstāk minētās kopsakarības noveda pie tā, ka tā ūdens emulsijas krāsa lobījās no griestiem plēksnēm. Atziņa bij tikai viena – griesti tomēr ir jābalsina ar krītu. Nekādas jaunās tehnoloģijas nav neko vērtas. Par Rīgā izgudrotais reģipsis, ar kuru bij izšūta dārza mājiņa bij izlocījies, ļumīgs un ļoti neglīts. Dēlīši un skaliņi dārza mājiņās izskatījās daudz labāk. Tas par jaunievedumiem un leģendām.
Neatlaidīgi atgriežos pie trenēto smadzeņu teorijas. Es to salīdzinātu ar cieto disku datorā. Var jau būt, kāds stāstīs par disku trenēšanu, ka tas palielina viņa ietilpību, ja pirms lietošanas pierakstīsi pilnu ar informāciju vairākas reizes atkārtoti formatējot un atkal piepildot. Par mobilo telefonu akumulatoriem tas ir ne reizi vien dzirdēts pat no telefonu pārdevējiem un ar visai nopietnām sejas izteiksmēm. Kapēc uzstādot automašīnai akumulatoru, neviens nelūdz atvienot ģeneratoru, un izbraukt akumulatoru tukšu, lai viņš ilgāk strādātu? Bet nu – smadzenes. Ar trenēšanu drīzāk saprotu tādu kā folderu sistēmu kompī, kad organizē dokumentus pie dokumentiem, bildītes pie bildītēm etc. Haotiska smadzeņu pārblīvēšana ar informāciju ne pie kā laba novest nevar. Var būvēt subfolderus – pa gadiem, personām… Kur radies viedoklis, ka iezubrot formulu trenējas smadzenes un veidojās loģika. Tagat sekos kaut kas tāds, par ko sāksies kliedzieni – es nēesmu tāds, mūs apmelo! It kā nekas vairāk šai rakstiņa nebūtu rakstīts. Lūgums arī šo viedokli par latviešiem paturēt pie sevis. Vai izveidot jaunu rakstu ar virsrakstu: Mēs taču nemaz tādi nēsam, vai Mūs apmelo! Pamata jautājums ir par smadzeņu treniņiem ar formulu iezubrīšanas paņēmieniem. Tātad: pajautājiet cittautiešiem, vai ārzemju latviešiem, ko viņi domā par šejieniešiem. Loģika ir samērā sarežģīta padarīšana un Latvijā nav īpaši manīta. Varbūt nosacītības reflekss? Arī tas nav pārāk izplatīts. Šeit nesasveicinās ienākot telpā, kurā ir vairāki cilvēki. Nestāda priekšā savu viesi citiem cilvēkiem, ar kuriem viņi nav pazīstami. Nesveicina pārdevēju, pat ja iepērkās pie viņas biežāk par divām reizēm. Nenoliedzami - sīkumaini un kašķīgi. Nav cieņā pateikties par braucienu maršruta taksometra šoferim, konduktorei par biļeti, izteikt atzinību kolēģiem vai padotajiem par labi paveiktu darbu, paslavēt kolēģi par izdevušos projektu. Drīzāk var atrast kādu vietiņu, kura nebij galīgi perfekta. Ja tu būtu vēl to izdarījis, tad nu būtu vienkārši burvīgi! Grūti mums priecāties par citu sasniegumiem un veiksmēm. Sportisti ir MŪSĒJIE! Tai brīdī, kad uzvar. Pārējā laikā nevienu viņi neinteresē. Kas presē pieminēts, tas pašlaik topā, par visu mums ir savs viedoklis un spriedums, kuru nekautrējamies pirmajā iespējamā brīdī publiskot. Nekas tā neiepriecina, kā ziņa, ka citam neveicas. Tas par mums. Ja man – dumjam lācim, kāds spētu loģiski izskaidrot mehānismu, kā neizprotamu formulu pielietošana uzdevumos spēj attīstīt skolēnu loģiku (nevis sistēmas izpratni), piedevām trenēt smadzenes? Respektēju viedokli, ka tas palīdz iemācīties pielāgoties un izdzīvot. Gūt rezultātus, labas atzīmes, iegūt augstāk apmaksātu darbu. Bet ne loģiku vai prāta spējas.
Ja es būtu bērns – man pateiktu vienkārši: Daudz gribēsi zināt – ātri vecs paliksi. Man nepatīk tas, ka iemāca fizikā gaismas lauzšanas leņķi, bet gandrīz neko nestāsta par diafragmu. Par foto varētu stāstīt un stāstīt. Un bildēs visiem sejas būtu saskatāmas un neviens neveksmīgas brāķa fotogrāfijas nesauktu par mākslu. Izglītībai ir tendence interesantas un saistošas lietas padarīt garlaicīgas un vienmuļas. Ķīmija. Organiskā, neorganiskā. Manu vēlmi nopirkt komplektu „Jaunais ķīmiķis“ un meistarot tādas lietas nogalināja skolā solīto praktisko darbu vietā liekot rakstīt ķīmisko elementu molekulārmasu, kaut arī Mendeļejeva tabula bij ķīmijas kabinetā virs tāfeles. Fizika, ar kuru es iepazinos saistošā grāmatā vēl piektajā klasē, lieki teikt, bet arī to manī nogalināja visai drīz. Matemātiku, kuru iemīlēju pateicoties burvīgam pedagogam nogalināja vēlāk. No fizkultūrām atceros visai maz – slēpošanas, tautasbumbas, vingrošanu kaut kādu… Līdzīgi bija ar visiem citiem priekšmetiem. Patika lasīt. Tur es varēju izvērsties. Žēl nedaudz bija tā, ka mūsu mājā nebij televizora. Nē, nu viņš bija, bet stāvēja uz skapja un nestrādāja. Varbūt tas man nāca tikai par labu. Es pieļauju, ka daudz šai laikā ir mainījies. Gandrīz katrā mājā ir internets, tātad arī dators. Bērniem ir iespēja uzzināt ļoti daudz kabeļtelevīzijā un globālajā tīmeklī. Viņi ļoti labi ķer visu no pusvārda. Atliek vienu reizi parādīt. Ja nemācēsi izstāstīt, varēsi stāstīt daudz un bez rezultāta. Šodien viss ir ieguvis šauru specializāciju. Agrāk remontēja pat neizjaucamus ārzemju auto blokus. Šodien iesaka nomainīt visu iekārtu ar pamatojumu – remonts nebūs izdevīgs. Katram ražotājam ir izdevīgi ražot ātri novecojošus izstrādājumus. Tā saglabājās iespēja piedāvāt tirgū arvien jaunus produktus, tos minimāli uzlabojot. Iestāstot dažādas leģendas par lielākām iespējām un milzu perspektīvēm. Viena no tām ir leģenda par izglītību. Tā, ka tu esi gudrāks par ārzemniekiem, kuri nemāk rēķināt ar logaritmisko līneālu un skaitīt ar skaitīkļiem. Un viņu smadzenes ir netrenētas un lēnas kā pirmās paaudzes Pentiums.
Uz priekšu, plebeji!