mazpieredzējuša cilvēka kārtējais redzējums

Izlsēdz gaismu un uzgriez skaļāk kaut ko labi pasmagu! Raižu pilnā nedēļa izrādās nemaz nebija tik raižpilna, jo personisko interešu loku skarot, var teikt, ka tā ir praktiski jau galā. Nu ja - rīt taču vispār ir mazā piektdiena.

Aiz loga mistiski laikapstākļi, kas izpaužas kā nopietns aukstums ar neizsakāmi slidenām ietvēm un, pieņemu, arī ceļiem. Nekas .. no rīta varēsim lasīt cik dikti mūszemes spicie braucēji ir piestūmuši grāvjus un gan jau arī kādus pāris zārkus. Ja ne ar kupeju kāds būs ienesies kokā vai grāvī, tad noteikti krīzes piemeklēts narkomāns, lomkās raustoties, pagūs tunelī piešņorēties divreiz mazākam un jaunākam cilvēkam. Tālāko jau paši zināt..

Proti, neba par kriminālo aprindu darbošanās veidiem bija doma padomāt tā paskaļāk, klikšķinot taustiņus. Mums katram ir .. ok - iespējams, katram ir klusa un silta istabiņa, pusdienas, lieks vai ne tik lieks lats kabatā, mīloši vecāki un laimīgajiem arī partneris pie sāniem, kurš jau nav izbesījis dēļ tā, ka esam kopā tikai 9. mēneša pārsteiguma dēļ, bet gan patiesas patikas un mīlestības dēļ. Mums ir maziņa un jaukiņa sadzīvīte. Jap - atkal jau es par sadzīvi. Iedzīvi. Par būrīti, ko esam uzcēluši sev apkārt. Pienāk vakars. Tu izmet savas miesas kur nu pagadās iepretim vienacainajam, zilajam draugam un uz mirkli paver sava zelta krātiņa durvis. Ieskaties tajā murgā, kas notiek pasaulē. S.c. arī Latvija ir daļa no pasaules un mūsu Dieva ausī tāpat dur, zog un slepkavo. To pašu sūdu dēļ, kas nav ēdami un diemžēl grimst.

Tā iet laiks un tas viss sāk apriebties. Bļaujam par to, ka tikai sliktais ir redzams un dzirdams un izlasāms, jo tas neviļus ir ielauzies mūsos. Mūsu uzticības un drošības aplītī. Un tas draud izist omulīgo pamatu zem kājām, ka esam neaizskarami. Pirms kāda laika lasīju - ja katrs karavīrs, kurš dodas karā, neticētu, ka pārnāks neskarts, tad karam nebūtu jēgas. Jēgas tāpat nav, bet piedevām nemaz nebūtu, kas karotu. Laigan ar krietni noslīpētu smadzeņu paskalošanu un demagoģiju par pelēku un nedomājošu masu var padarīt pat vissaprātīgāko sabiedrības daļu. Un atkal - ja sabiedrību jel kādā mērā var saukt par saprātīgu.

Viss ir slikti un mēs esam neprātīgi. Nevis neprātīgi, jo visiem viss ir čau un pudiņš klejo pa galvu, bet gan ne-prātīgi. Prātiņš ir tik tālu piestumts ar sava piekakātā un smirdīgā būrīša uzturēšanu kārtībā, ka nekam citam tur vairs nav vietas.

Nav vietas aptverei cik ļoti ievainojami esam. Cik vāji esam. Pūšam sev ausīs par savu spēku, bet nenostādījuši pretī savu bezgala lielo gļēvumu, spēks ir tikai pliki vārdi. Iedoma. Teorija bez prakses.

Izslēguši savus tv, nopūšamies, jo atkal kāds ir sačakarējis vakaru ar globālo žulti. Un tas ir sačakarēts tikai tāpēc, ka iekšā viss vārās no bailēm, jo tu nespēj pieņemt - tas viss ir tur ārā. Ārā, kur es katru dienu staigāju. Negribu nevienam izsaukt sajūtu, ka atkal te viens ir ieradies, lai betonētu cik slikti viss ir .. mirst bērni, vaļi un Venēcija atrodas nosacītā zemūdens stadijā.

Es un tu .. jā - mēs esam no stikla. Plīstoši. Cik bieži par to aizdomājies?