Migla

atnāk, aiziet un pazūd.... Arī pavisam...

Ak, gļēvā migla. Arvien uzglūn no kaktiem, nāk klusi tuvāk, bet nekad pavisam klāt. Bail, ka nesapratīs. Rāda seju tikai tumsā, cerībā, ka nepamanīs. No rītiem vien asaras zālē un zirnekļu tīmekļos daudz. Nesaprasta klīst migla tālumā, tūkstošiem kilometru, jūdžu naktī, bet nav otras tādas kā viņa. Pazūd tajā cilvēki... Arī pavisam. Gaidām. Zinām, nāks, bet nenāk vairs. Dzirdam visumā to soļus, redzam viņu smaidus peļķēs un gaidām. Bet nenāks vairs... Pienāk rīts, jauna diena, migla pazūd, vien paliek asaras.
Un vītuši ziedi smiltīs...