Nicināta, sārta roze.

Kādam visa dzīve, citam tik vien, kā atvērt logu un aiziet.

Bilde pilnībā pieder Zubzee. Ar viņas atļauju protams...

Kāds neapdomīgs glāsts kā atvērts logs. Tik salts tur ārā, tagad iekšā. Vējā aizkars plīvo pret baltām debesīm. Tas, slepkava, iesmejas un norauj rozes pēdējās ziedlapas pirms miega. Koši sārtas asins lāses satraukti kvēlo uz grīdas, sniegā. Kas tālāk būs, kas notiks? Kādam visa dzīve, citam tik vien, kā atvērt logu un aiziet.
Savākt riekšās, meklēt pasaules stiprākās līmes, bet nekas, nekas vairs nespēj ziedu kopā turēt. Tik viegli, tik maigi, tik saldi sažņaugt plaukstas, iznīcināt, atvērt tās un ļaut, lai mirdzoši sārtie putekļi nebūtībā grimst!
Varbūt esmu mazliet traka, varbūt tikai lāsē pasauli drīkst skatīt citādu, bet vai tad ir kāds noteikts laiks, kad drīkstētu priecāties? Man matos kvēlo sārti pīšļi, caur atvērto logu pastiepju roku, un ietinu salvetē vientuļu zvaigzni. Lai nodziest tā, lai riet! Neviens nesēros! Lai viņa mēro savu ceļu tur, kur peklei vārti! Lai zvaigznes ceļu šķērso rozes pīšļi. Virs galvas Piena Ceļš līku loču aizrit, pie kājām kāda nicināta sārta roze guļ...
Logs aizveras.