Nebeidzamā deja

Dažas manas smagas dzejas rindas šodienas melnā datuma sakarā. Tā jau laikam vienmēr ir un būs - vienam prieki, citam asaras...

Tur, kur kādreiz bija mājas,
Koptas sētas, ļaužu balsis,
Tagad tukšums cilā kājas,
Vējš ar laiku dejo valsi.

Piekalnītē, ceļa malā,
Upes līcī, meža lokā,
Sena mājas ceļa galā -
Tukšums mīļi izpleš rokas.

Kur bij upe - nu ir grāvis,
Kur bij lauki - nu ir krūmi...
Māju, sētu vietām pāri
Ceļas tikai miglas dūmi.

Skanēja kur bērnu smiekli -
Vientulīgi tukšums klejo,
Nerimstoši, nevaldāmi
Vējš ar laiku dejo, dejo...

Neredzamas logu rūtis,
Nedzirdamas aku vindas,
Izzudušu ēku mūri,
Izbijušu koku rindas...

Iedomāta maizes smarža,
Jāņu alus skurbā līksme,
Svaigi slaukta piena garša,
Balto dzidro saldā tvīksme...

Nedzimušo bērnu soļi,
Vecvecāku gudrie smaidi,
Nebijušo kāzu godi,
Veļu miera pilnie vaigi...

Viss, kam jābūt bij, bet nebij,
Tikai iedomās vien dzīvo.
Visu pelēks tukšums caurvij,
Vējš ar laiku pāri dejo.

(Inguna Būmane-Lūse)

[IMG]