1. reize....

tās pašas neveiksmīgās dienas 2. puse

Laiks gāja lēnām... Tik lēnām, ka es pat paspēju iemācīties vārdu salikumu “varitj glušatjeļ”.
Te pēkšņi ienāk boss un saka: nu ko jūs te stāvat, darbs ilgs apmēram 2 stundas, jums kājas nogurs – to es droši varu galvot, ejiet labāk apsēsties – te pat netālu ir kafejnīca – tur vismaz televizoru var paskatīties... Atrunājamies, ka nav jau tik traki – vērot panākumus darbā arī ir interesanti, taču Bosa un urīnpūšļa spiediena dēļ piekrītam doties uz kafejnīcu. Ejot prom, pārsteigumā raugāmies, ka daudz tautas sabraukušas – kaut kādi “urļuki” ar bemberiem, tik pat paveca izskata kā nissans.
Atrodam divas kafejnīcas un izvēlamies doties uz to, kurā nav spēļu automātu (nosaukums bija saistīts ar bitēm un interjers – atbilstošs).
Sēžam un domājam – abas spoguļkameras dators un citas mantas palika mašīnā. Viņi taču var to nozagt. Ja nu tāds arī ir viņu bizness? Nē tik atklāti taču viņi nerīkotos - tad jau viņiem mūs jāsagaida ar beisbola nūjām, kad atnāksim. Slepkavas? Nē, izdevīgāk drīzāk būtu mūs vienkārši ieslēgt un nomērdēt līdz nāvei. Nu labi viss, pietiek, FUI! [klusums]
Klau – drīzāk viņi “atmazgā” zagtas mašīnas – pārmaina šasijas numurus vai ko tādu... redzēji – neilgi pēc mūsu ierašanās atbrauca arī tas baltais BMW... Un kādēļ tad tas Boss tik cītīgi mēģināja mūs dabūt projām?
Izdzeram savus kapučino un pusskriešus dodamies atpakaļ uz servisu. Tieši tai brīdī , kad ieskrēju remontdarbnīcā mašīna tiek laista zemē – būtu vēlāk ieradusies, vēl tagad būtu aizdomu pilna, taču, jāsaka, nevarēju nepamanīt, ka baltais BMW ir uz pacēlāja tieši blakus nissanam.
Mantas ir, viss ir. Samaksājam prasīto un dodamies uz Stabu ielu – tur, kur diennakts zobārstniecība – skatīsimies, kas ir ar to Artūra zobu, kam pirms gada ielika pagaidu plombi, kura izkrita pus gadu atpakaļ. Nodomāju, ka vīrieši ir izturīgāki pret sāpēm...
Fotografēju Artūru uzgaidāmajā telpā – centos no viņa dabūt pēc iespējas izmisušāku un trīcošāku tēlu, bet nekā – zobs viņam sāpēja tā, ka viņš bija gatavs pats to dabūt laukā. Nu mūsu kārta pienākusi… es vēl paspēju uzņemt pēdējo kadru, kā mīļums dodas iekšā liktenīgajā kabinetā…
Nekā – nepaiet ne 5 minūtes, kad pacients jau ir ārā no kabineta, turklāt kāda cienījama dāma tam pakaļ ķērcošā balsī bļauj vairākas adreses, kur jābrauc, lai uztaisītu rentgenu.
Tā… nu sāc skatīties esam jau netālu no Jaunās Ģertrūdes baznīcas!
Ir! Logā ielikta maza lapele, uz kuras tomēr var izlasīt darba laiku 8:00 – 22:00… Par vēlu ;-(
Braucam tālāk līdz atrodam zobārstniecību ar kaut kāda jūras produkta nosaukumu – “Zilais valis”, laikam (labi, ka ne “Zilā austere”).
Te nedrīkst stāvēt! Fiksi rāpies ārā, kamēr vēl sarkanais deg! Sazvanīsimies…
***
- Nu? Kur tu esi?
- A kur man jābūt?
- Es tevi gaidu uz Senču un Barona krustojuma! Nāc uz turieni!
***
- Nu! Ko tu velcies – te viens večuks ar kruķiem jau bezmaz vai 3 reiz kvartālu apskrējis!
- Tu esi aiz benzīntanka?
- Nē, pirms, drusku aiz pieturas – nu pasteidzies – man šovakar vēl vesels lērums darbu jāpilda.
- Kā tad – it kā man patiktu pa lietu staigāt!
***
- Tā. Man pietiek! Tagad ej pa ceļa labo pusi atpakaļ – es braucu tev pakaļ! Tu esi nepareizi aizgājis!
- Sasodīts – es gāju tur, kur tu man teici!
- Ja? Tad jau tu laikam nepamanīji, ka tad, kad tevi izlaidu, tev bija jāiet pāri ielai uz to zilo austeri – un ko tu iedomājies, ka es no labās joslas pa kreisi griezīšos, m?
- [cenzored]
- [cenzored]
***
- Man pietiek – STĀVI UZ VIETAS UN NEKUSTIES! Es aizbraucu līdz Valdemāra ielai un atpakaļ, bet tevis nekur nebija! Piiiii
- Kā – es gāju pa labo pusi!
- Es tagad esmu pie Vaļa – stāvu pretī vārtiem - pasteidzies! ČAU!
***
pienāk SMS – “klau es īsti nezinu, ko rītdienas kontroldarbam mācīties, par operatīvo menedžmentu būs? Man nav visi punkti par piegāžu ķēdēm un loģistiku – atrakstīsi man draugos?”
Slapjš sureks (mūsu mīlināmais vārds) ieveļas mašīnā.
- Nu? Kā gāja?
- Nekā – tā blondīne teica, ka mums nekā nav, viss ir aizņemts, un man rentgenu nevar uztaisīt, paņēma savu pacientu aiz rokas un steidzīgi aizgāja prom. Laikam darbā būšu viņas telefonu no garantijas noņēmis…
Kā sāp – braucam! Man po*** - jārauj ārā.
***
Stabu ielā, vēlreiz tiek apspriesti visi jautājumi un mūs pierunā rīt doties uz stomatoloģijas centru Pārdaugavā…
***
Mājas. Kas šī bija par smagu dienu! Bet diezgan labas bildes man sanākušas – jāieraksta datorā – varbūt blogā būs ko ielikt…
- Ko? Surek!
- M?
- Es netīšām izdzēsu bildes!!!
- Kā tev tas sanāca!
- Es uzspiedu “cut”, bet nekas neizdzēsās kā tas notiek, kad dara to pašu ar tavu compactflash karti –tad es piespiedu “delete”, bet kad gribēju pārnest uz datoru, man pat tāda iespēja “paste” nebija.
- Nu stulbs sureks – ko lai saka… Kas tu gribēji, lai dators visas tavas bildes buferatmiņā ieraksta – ja jau tu izdzēsi, datoram nav no kā pārrakstīt tās bildes.
- Ak, NĒ! Bet ir programmas – kur var dabūt un kā tās saucās? Surek! Palīdzi!
- Man sāp zobs un man ļoti gribas gulēt. Pameklē kaut ko ar nosaukumu “digital photo recovery”

Atrodu 3 variantus, bet neviens no tiem neļauj bildes saglabāt. DC++ - izeja… apmēram 2:00 bildes ir atgūtas (dažas daļēji).
Un es eju atslēgties, lai rīt no rīta (pirms lekcijām) varētu bizot uz Pārdaugavu uz tehniskās apskates vietu un stomatoloģijas centru….
(2. daļas beigas)