Maldugunis.

Nav svarīgi, vai ārā līst, vai sprēgā sals,
nakts paņem mani savās siltās saujās,
un ļauju vēsmām liegām nogurušo pieri skārt
un acīm atpūsties pēc dienas steigas,
kad dodos pastaigā, kur neredz ceļam beigas,
gars brīvi lidinās kaut kur pa mākoņkraujām.

Nakts klusumu es tveru īpatnēju:
- ik vasaru te čīgā sienāzēns,
bet ziemu gurkstošs solis atskanēs,
te maldugunis pievērš skatu,
kā aicinot tās šaudās, stiepjas neparastas,
ar formām lieliskām ver telpas plakni,
kur sajūsmināts prāts var domas rast...
Kad jūtu, šoreiz gana, mājup eju,
un vienmēr atgriežoties dzeru melno tēju.