Tas biji tu

Par draudzību - mēdz iztvaikot kā neaizvērta acetona pudelīte.

Šoreiz tas nebija neprāts, pat nepārdomāts aprēķins tas nebija. Viņa ievilka dziļu elpu un beidzot pacēla brēcošo telefonu. Nastja pielika telefonu pie auss, taču klusēja, klusēja, jo gaidīja, kad kaut ko teiks viņš. Artis klusi vien noteica – Piedod, šodien nevarēšu, nedaudz iesmējies viņš piebilda, ka parks nekur nepazudīšot un tēja, un sniegs arīdzan nē, tā ka būs iespējas aiziet citu dienu – atā.

Nastja visu sarunas laiku bija klusējusi, lai gan tā bija telefonsaruna. Viņa pameta telefonu tālāk no sevis uz paklāja un sulīgi iesmējās – viņš nevar, it kā tas jau nebija zināms tad, kad viņš aicināja uz parku un vēlāk arī uz tēju. Viņa paņēma rokās savu nedaudz atdzisušo tējas krūzi un skāra to pie lūpām – hmm pavisam jau auksta.

Ārā sniga, bet viņa viena pati sēdēja dzīvoklī starp četrām sienām, ik pa laikam paveroties uz loga pusi – paldies par izbojāto vakaru. Ilgi viņa dīdījās pa
paklāju līdz saprata, ka tomēr dosies šovakar ārā, tomēr snieg... Cepure nebija nekur rodama, taču šalli Nastja viegli un nepiespiesti apmeta sev ap kaklu, apvilka brūnos zamšādas zābaciņus un dzeltenos cimdiņus uzmauca rokās, ātri apvilka brūno rudens mētelīti un straujiem soļiem jau metās lejup pa kāpnēm. Viņa atvēra ārdurvis un plati jo plati pasmaidīja, ārā sniga tik ļoti lielām pārslām, ka uz mēles noķerot tām varēja pat noteikt garšu. Meitenes acīs iezagās skumjas un nelielas asaru pērlītes. Nastja viegli notrausa sniegu un soliņa, kas atradās turpat pie kāpņu telpas ārdurvīm un apsēdās uz tā, un viņa vēlreiz pie sevis klusu noteica – paldies par šo vakaru. Sāka zvanīt telefons, bet Nastja nemaz necentās tanī ieskatīties, taču telefona zvanīšana viņai šodien dzēla ausīs un tāpēc gribot negribot tas bija jāpaņem rokās – kaut vai lai atteiktu zvanu. Tā arī tika izdarīts. – Pheh, Artis. –

Nastja piecēlās un devās tālāk pa tikko uzsnigušo sniegu, lēnām velkot kājas pa sniegu. Pretī kāds nāca reti un tas lika viņai justies vēl vientuļāk, kā pamesta un nesaprasta skuķe viņa tagad klīda pa sīkām un diezgan klusām pilsētas ieliņām, pat bailes viņa šovakar nejuta. Nastja klusi iešņukstējās, bet it kā norija visas asaras, kas bij sastājušās acu kaktiņos rindā. Viegli iedūcās telefons, tādējādi vēstot, ka pienākusi viena īsziņa, Nastja nelikās ne zinis, viņa vienkārši devās uz priekšu, tad spārdīja sniegu – nē tas nebija neprāts, vismaz šoreiz tiešām ne... Pienāca vēl viena īsziņa, šoreiz gan viņa atrāva vaļā mēteļa kabatu un izvilka telefonu, abas īsziņas no Arta. – Lasīt vai idzēst nelasītas? – viņa dūca klusi pie sevis. – Lasīt, noteikti lasīt. - Tika atvērta pirmā īsziņa – Nastja, tu taču nedusmojies? Piedod... – Meitene uztaisīja lielas acīs un diezgan skaļi iebļāvās – Vai es dusmjos? Nē! – šie vārdi bija pārpilni ironijas. Nākamo īsziņu viņa nepaspēja izlasīt, līdz iezvanījās telefons. Šoreiz viņa atbildēja uz zvanu – Nastja, varbūt ejam tagad? Es pārdomāju, es tomēr varu. Kāpēc tu neatbildi, nedusmojies. Man ir grūti...- Solis un acis apžilba no spožajām lampām un viņa atradās uz ceļa, galva nedaudz dunēja, telefons bija aizmests tālāk sniegā – Nastja, kas ar tevi, atbildi lūdzu. Nastja!

Drīz atbrauca ātrā palīdzība. Meitene gulēja sniegā, sniegs bija asins sarkanumā. Viņa vāji elpoja un kā klusu vaidu izteica – Arti... Ne – nedus – mojos. Nastja zaudēja samaņu.
Drīz ātrās palīdzības mašīna piestājās pie slimnīcas, Nastja apskatīja ārsts, pie viņas tika piesprausti visvisādi vadiņi, sistēmas tika izmantotas daudz. Neviens no Nastjas tuviniekiem nezināja, ka meitene cietusi negadījumā un cīnās par savu dzīvību, stāvoklis bija smags, taču pēc pāris dienām ārsts apgalvoja, ka stāvoklis vairs nav bīstams dzīvībai un tā arī bija. Naktī viņa atvēra acis, galva sāpēja, bet viņa centās saprast, kur atrodas. Visriņķī it viss likās svešs- Kur es esmu? – pavisam klusu Nastja nočukstēja. Pār vaigiem viņai nobira asaras, aiz loga spoži spīdēja laterna, vēl aizvien pie rokas viņai bija sistēma. Ilgi viņa šņukstēja, taču iemiga. No rīta atverot acis viņa ieraudzīja gaismu aiz loga. Palātā ienāca baltā tērpusies māsiņa. Nastja lēni nodīca – Labrīt. Māsiņa smaidīja un teica – Pie jums apmeklētājs. Vai lai nāk iekšā? – Nastjai bija vienalga, viņa pat nepajautāja, kas tas par apmeklētāju – Lai jau...

Māsiņa devās uz durvīm un aicināja apmeklētāju iekšā, novēlot patīkamu sarunu. Nastjas acis bija pievērsušās logam, viņu neuztrauc nekas – Sveika... Tu mani nobiedēji, piedod, ka es tā... Man vajadzēja būt ar tevi, bet es... –
Acīs meitenei sariesās asaras, viņa, norijusi sāpes, teica – Re, ka nevajadzēja, ja nebiji, nevajadzēja...
Vajadzēja – es taču tev aizsūtīju īsziņu, zvanīju vairrākkart, domāju, ka dusmojies, bet man bija jāatceļ tikšanās, jo Elīza pazvanīja un teica, ka runāšot ar mani, tu jau pati zini, ka mums grūti iet... Šie vārdi viņai iedzēla visvairāk un viņa sāka raudāt tā, ka arī Artis to pamanīja – Tev kaut kas sāp? –
Nastja neatbildēja, viņa klusēja, bet tad klusi nočukstēja – Arti, ej prom... Nenāc. Ej un aizej.
Nastja, bet mēs taču esam draugi. Nastja... Varbūt pasaukt ārstu?
- Nē! Ej!

Pēc 2 nedēļām Nastju izlaida ārā no slimnīcas. Viņa atgriezās tukšajā dzīvoklī. Ilgi viņa negāja ārā, negribēja satikt cilvēkus. Aizvien vairāk viņai sāka riebties saule, taču februāra beigās jau sāka līt, viņa beidzot gribēja doties pastaigāties pa parku. – Artis...- Bet draudzība ar Arti šķita, ka nu bija galā, neviens zvans, neviena īsziņa un vispār nekas par viņu nebija zināms. Gadu gaitā koptā draudzība bija iztvaikojusi kā mēdz iztvaikot acetona pudelīte, kas nav aizskrūvēta.

Nastja devās uz parku pa visīsāko ceļu, ārā bija tikai neliela krēsla. Viņa gāja, galvu nodūrusi un ierāvusies sevī. Spārdīja akmentiņus un neviļus iekāpa peļķē. Vēl nedaudz un viņas šalle vilktos pa zemi. Cimdu viņai nebija, Ziemassvētku arī nē, sniegs arī bija pazudis tikpat kā neizbaudīts – tos visus negadījums paņēma sev. No dzeltenajiem cimdiem nebija iespējams izmazgāt asins traipus. Rokas nedaudz sala, viņa iesmējās un atkārtoja no rīta dzirdētos vārdus – iztvaikojusi kā acetona pudelīte. Iezvanījās telefons, ar riebumu viņa izvilka to no mēteļa kabatas un šoreiz apstājās parkā uz taciņas. Zvanīja Artis. Viņa lēnām ielika telefonu atpakaļ kabatā, pēkšņi izdzirda kādu skrienam Nastja apstājās un pagāja sāņus, vairāk uz taciņas malu – Sveika, Nastja. – atskanēja aizelsusies balss.

Klusi viņa iešņukstējās - Tu tas esi..

Piedod..