par mīnām, spridzināšanu, zivīm un kritiku

Kāpēc mēs to darām, kāds no tā labums un kādas ir atsauksmes kiber-pasaulē...

Tas nav kaut kas, ko mēs izvēlējāmies vai neizvēlējamies - Latvija ir pa ceļam. Un, ja tu esi kādam pa ceļam un ceļš kādam liekas neērts, tad kāds var, piemēram, nomīnēt šo ceļu.
Šis kāds pieder vēsturei un šim kādam vai kādiem Irbes jūras šaurums un Baltijas jūra likās stipri neērtas. Tāpēc Irbes jūras šaurums un Baltijas jūra abos pasaules karos tika spēcīgi mīnēta. Tik spēcīgi, ka optimistiskākie skaitļi par mīnu daudzumu robežojas pie 10 tūkstoši līdz pesimstiskākie vēsturnieki runā par vairākiem desmitiem tūkstošu.
Tātad vēsturiskā patiesība ir noskaidrota.
Tad nāk šis mūžigais jautājums par drošību. Jā, šīs mīnas nav vairs tik aktīvas, jo ir pagājis diezgan ilgs laiks, sālsūdens, fauna un flora dara savu, utt. īsāk sakot, dabas un laika zobs tās lēnām sagrauž. Tātad, kā drošība šeit ir apdraudēta? Tava, mana, kaimiņa? Varbūt. Šajā visā runāšanā parādās divi nacionālie spēlētāji un daži (vismaz divi) starptautiskie spēlētāji. Viens nacionālais spēlētājs ir jūras arājs jeb mums visiem zināmais Oskars, tas, kurš lašu karalis. Jo - Oskaram ir lieli traļi, Oskars zvejo zivis un Oskars zivju vietā var izvilkt vienu lielu, apaļu (vai cilidrisku) priekšmetu, kas no viņa kuģa uztaisa mēbeles Neptūnam un paslēptuvi rēņģēm. Mazākā mīna, kas tur apakšā vēl ir, satur 100kg TNT, kas ir vairāk kā pietiekami, lai Eiropas Savienībai nebūtu jāmaksā kompensāciju par kuģu sagriešanu, jo...kuģis jau ir sagriezsts. Žēl kuģa, bet cilvēku dzīvību zaudēšana ir traģēdija, kas sniedzas pāri materiālai pasaule.
Otrs spēlētājs ir ekonomika jeb citiem, lielākiem vārdiem - kuģu ceļi. Mūsdienās 80% no tirzniecības notiek pa jūru, un ostas vai kuģa ceļa padziļināšana ir normāla prakse, lai veicinātu kustību ostā. Tātad, mīna ar 100kg sprāgstvielu iežu smalcinātājā ostā vai uz kuģa ceļa, netikai noslīcina miljoniem vērtu tehniku un nosprosto ostu uz zināmu laiku, bet arī rada paniskas, tālejošas bailes un sekas par jebkāda veida darbiem jūrā, kas izraisa ķēdes reakciju, kuras apjomus es atstāju lasītāja iztēlei.
Ja mēs ar zvejniekiem (lasi- Oskariem) varam "cīnīties" pārdodot kvotas citām valstīm (gan jau mums kāds reņģes un mencas notirgos) un aizliedzot zvejo (kā tas ir Irbes jūras šaurumā), tad ekonomisko interešu ignorēšana var izraisīt ne tikai tautas sašutumu, bet arī politiskā krēsla sašķiebšanos, ko neviens no retinātā, politiskā gaisa elpojošajiem negribētu.
Nacionāli ekonomiskās patiesības arī noliktas pie vietas.
Lielais starptautiskais spēlētājs - NATO un ES - pieprasa savu. Tagad īsti nezinu, vai nenokļūšu zināmu instanču lokā par pasaulīgu patiesību izpaušanu, bet viens fakts nav noliedzams - mums jāpazīst savs dārziņš, kas nozīmē, ka mums jāzin, kas atrodas mūsu ūdeņos. Tā ir vieglāk tos aizsargāt! Neticami, cik vienkārši?! Mīnu meklēšana ir viens no (ja ne vienīgais) līdzekļiem, kā izpētīt zemūdens valstību pie Latvijas, un pie reizes padarīt mūsu saimniecisko rosīšanos mazliet drošāku.
Vai nav brīnišķīgi, cik viss ir vienkārši?
Tik vienkārši, kā es to pasniedzu, gan nav. Dažas ēnu puses (dārgi, vide, zivis utt.) šeit ir, bet... drošība ir tomēr galvenais. Šeit ir īstais brīdi parunāt par kritiku... pret mums, mani... varbūt ne personīgi, bet es esmu viens no tiem, kas ir mīnu meklēšanas biznesā.
Nesen mēs mazliet paspridzinājām Irbe jūras šaurumā, un dažas reņģes uzpeldēja...nu labi, vairāk kā daži kilogrami. Mēs arī iztērējām nodokļu maksātāju naudu, kas, salīdzinot ar iespējamo zaudējumu zvejniekiem un ekonomikai, ir maz. protams, viss ir relatīvs, bet ticiet, izvēloties mazāko no ļaunumiem, mēs visi esam ieguvēji. Internetā atsauksmes bija dažādas, vairāk negatīvas nekā pozitīvas, un tāpēc es arī šo uzrakstīju, jo ja vismaz daži zinās, ko vairāk par Jūras spēku darbu, jo vienkāršāk būs latviešiem saprast nozīmi aiz visas šīs spridzināšanas, naudas tērēšanas utt.
Kaut kā smagi sanāca uz beigām, bet... zināšanas ir jāizplata, lai latvietis latvietim nebūtu visu laiku saldais ēdiens, va ne?