Augstajos Tatros, lai kāptu... (1)

Tikko pabeidzu ilgi atliktu kāda kalnu brauciena aprakstu. Kāpēc atliktu? Lasi, tad jau sapratīsi :)
Ceru, ka arī citiem būs interesanti...

Ievadam

2008.gada novembra pirmajā nedēļā atkal izdevās pabūt kalnos – Augsto Tatru Polijas daļā. Tika trekingots (pastaigas pa īpaši sagatavotām kalnu takām), pakāpts pa klintiņām, uzkāpts manā pirmajā alpīnistiskajā virsotnē. Par virsotnes pasākumu izveidoju nelielu filmiņu, kas jau sen interesentiem pieejama lejupielādei un apskatei, tomēr par nepieciešamību braucienu izlikt uz papīra šaubījos. Pretargumentu valdošā pamatdoma bija - „kas nu tur īpašs, visi kāpšanas entuziasti tak kalnos esot arī pa klintiņām paša priekam pakāpj, nekādus rekordus te neviens neuzstāda. Vienvārdsakot – trūkst spraiguma.” Tomēr nesen kādā forumā kāds lasītājs uzdeva jautājumu – kas ir tas, kas jums, rakstošajiem, liek rakstīt un padalīties ar citiem? Brīdi pie jautājuma pasēdējis, atbildi tā arī neuzrakstīju, jo sapratu, ka tā nav tik viennozīmīga un man pašam pilnīgas skaidrības vēl nav. Jā, zināju, ka manā gadījumā primārais ir vēlme „iekārdināt” un „aizdabūt” uz saviem pirmajiem kalniem to, kas tur vēl nekad nav bijis, lai arī viņš izbaudītu to emociju gammas pārbagātību, ko tikai kalni spēj sniegt. Otrkārt, padalīties ar noderīgu informāciju par maršrutiem un iespējām tiem, kas arī ko līdzīgu kādreiz iecerētu. Tomēr, ik palaikam lasot citu rakstus un baudot citu emocijas, uzjundī savējās – tiek pārskatītas bildes, pārlasīts viens otrs raksta galiņš, atmiņā pārcilāts pēdējais brauciens – tik ļoti atkal gribas uz kalniem, tik ļoti atkal gribas TĀS emocijas! Nu re, kāds spēks rakstītajam vārdam – kādu emociju virpuli tas spēj uzjundīt! Un te nu mana atklāsme – tas savu darbiņu paveic ne tikai pie lasītāja, bet arī pie rakstītāja. Tā ir iespēja izlikt savas emocijas, pat kā iekšēja nepieciešamība. Vai manā pēdējā braucienā bija emocijas? Jā! Tātad tieši par tām arī rakstiņam jātop! :)

Turpinājums sekos!