Tatros, lai kāptu.. (2a) - 2008.g. 2.-9.novembris

Jau stipri agri ir skaidrs, ka ar vienu vasaras braucienu uz kalniem ir stipri par maz, tamdēļ jau augustā sāku meklēt nākamā brauciena finansiālās, laika un satura iespējas.

Kā visiespējamākais variants tiek „nolikts” novembra pirmās nedēļas pavadīšana Augstajos Tatros no Zigismunda Grohovska tūrfirmas piedāvājuma. Kalnos kāpēju aprindās Zigis labi pazīstams kā alpīnisma instruktors ar visai lielu un panākumiem bagātu kāpšanas pieredzi. Ar viņu jau savlaicīgi sarunājam, ka mans mērķis ir kāpt kalnos un, tā kā līdz šim neesmu izgājis nevienu reālu alpīnistisku maršrutu, gribētos izkāpt vismaz vienu UIAA III grūtību kategorijas virsotnīti, kas man liekas labs sākums. Bez tam, novembris kalnos sola sniegu un citus ziemas priekus, tamdēļ ziemas alpīnisma iespējamā pieredze mani jo sevišķi priecē. Zigis uz kāpšanu nav jāmudina, protams, ņemot vērā citu potenciālo braucēju intereses! Tā teikt – „viss notiek” – tiek sarunāti dzelkšņi (man vēl savu nav) un pakots cits ziemas inventārs – siltais apģērbs, zābaki, cirtnis... Tiesa, cerībā, ka būs iespēja pakāpt arī pa mācību klintiņām kalnu pakājē, somā iegulst arī klinšu čības un kāds plānāks apģērbs. Jau oktobra sākumā Zigis no Tatriem atved vēstis, ka sniegs tur jau līdz ceļiem, kas uz brīnuma statusu nemaz ar nepretendē, drīzāk raisa nelielas cerības, ka varbūt novembrī kaut kur jau varēs pakāpt pa ledus kritumiem – somā papildus, katram gadījumam, iegulst arī kāda ledusskrūve.
Īsi pirms izbraukšanas, pētot pieejamās Tatru webkameras, nepamet sajūta, ka tur sniega vispār nav – daudz iespējamāks šķiet globālās sasilšanas rosināts lietus. Pēc „zvana poļu draugam” aizdomas apstiprina arī Zigis – patreiz sniega nav. Tiesa, nav izslēgta tā parādīšanās jebkurā brīdī.
Pat izbraukšanas rīta tumsiņā skaidri saskatāms zināms drūmums Zigismunda sejā. Izrādās trīs klienti iepriekšējā vakarā piezvanījuši, lai pateiktu, ka viņi nebūs. Tātad braucēji bez paša vedēja būsim tikai divi – es un vēl kāda meitene, kas arī brauc ar mērķi pakāpt savas pirmās klintiņas. No finansiālā viedokļa tas organizatoram, protams, ir „reāls aplauziens”, bet no interešu puses neko ideālāku nevar vēlēties – visi braucam kāpt!